http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-16/790750
Es stāvēju kā muļķe viņa priekšā. Vīrieša pretjautājums mani izsita jau kuro reizi no sliedēm. Tiešām? Jautājums manā galvā ieskanējās simtiem reižu. Tas nelīmējās kopā. Man ne reizi nebija vajadzīga viņa palīdzība. Kad es biju iekūlusies nepatikšanās, vienmēr tiku sveikā cauri. Kad man klājās grūti, man bija Jūlija, kurai varēju visas savas likstas izstāstīt. Viņam nebija nekāda loma manā dzīvē. Nekāda! Bet ja tomēr viņš bija darījis kaut ko manā labā? Kad tas varēja būt? Jautājumi manu galvu kūpināja. Nevienu no tiem es nespēju laist caur lūpām, lai arī viņš tos sadzird. Jutos nožēlojami. Bezpalīdzīga un tik ļoti vāja. Manas rokas sāka drebēt. Svešinieks tiešām bija kļuvis kā rēgs. Ne tikai tāds, kas uzrodas tad, kad to vismazāk gaidīju, bet pat tāds, kas it kā man ir bijis blakus, kad tas vajadzīgs. Bet kad?
-Kā tu domā, kas tevi izlaida no cietuma, kad tevi aizturēja par zādzību?-viņš ieturēja pauzi, ļaujot man apdomāties,- Es piekukuļoju tos muļķīšus ar pāris desmitiem eiro, un tie ar platu smaidu sejā atvēra vartiņus tev. Tu par to neiedomājies?-svešinieks klusi iesmejoties vaicāja.
-Es par to nemaz nedomāju,-atzinu,-Man šķita, ka tas ir Jūlijas nopelns,-manas plaukstas sāka svīst, jo tās turēju cieši satvilktas kulakā, ka nagi dūrās ādā, radot sīkas sāpes, kas turēja mani pie saprāta.
-Nē, mans. Un tā nebija vienīgā reize. Vienā no reizēm, kad tu ar saviem draugiem apzagi veikalu, es biju tuvu, tā pat kā policijas auto, viņi jau gribēja doties pie jums, bet es panācu to, ka tie brauca manā virzienā. Un tās nav vienīgās reizes, kad tev bija vajadzīga mana palīdzība,-
-Kāpēc jūs to darījāt? Kāpēc neļāvāt man iekulties nepatikšanās? Man tā būtu bijusi mācība!-es sakrustoju rokas zem krūtīm, izslejoties staltāk, kļūstot par centimetru garāka.
-Amand, tev jau ir bijusi mācība, tai vairs nav vajadzības,-viņš īsi pasmaidīja.
-Tā bija par velu,-pretojos.
-Tevi noteikti gaida draudzene mašīnā, neliec viņai vēl ilgāk gaidīt,-vīrietis aizlika rokas aiz muguras. Ko gan šī apsarga poza nozīmē. Kāpēc viņš mani sūtīja prom?
-Bet,-nelikos mierā, nemaz nedomāju to darīt. Es atraisīju savītās rokas un noliku tās gar sāniem, padarot sevi vājāku vīrieša priekšā.
-Amand, es nekur nepazudīšu, es jau vairākus gadus neesmu pazudis,-
-Biji gan,-klusi sacīju, noliecot galvu, vērojot savu apavu purngalus. Tas nebija ne pārmetums, ne tikai īss vārds, kas nācis pār manām lūpām. Manī pēkšņi mutuļoja sajūta, ka posms, kurā viņu nemanīju sev tuvumā, bija visdraudīgākais, vientuļākais. Es biju pa visam viena,-Jūs bijāt pazudis!-
-Ej!-viņa balss kļuva skarbāka, liekot man aši pacelt galvu pret vīrieti. Svešinieka tumšās acis raudzījās pretī manām. Tās bija samiegtas, liekot acu tonim kļūt vēl tumšākam. Es zināju, ka manu sacīto viņš ir ignorējis, bet zināju arī to, ka ar tādu vīrieša nostāju, neko nedabūšu zināt. Man bija jāsamierinās, ka saruna ir beigusies. Bet es nespēju.
-Pasakiet vismaz, kā jūs sauc!-es nespēju likties miera. Beidzot to daudzo gadu laikā es varēju ar svešinieku runāt, dzirdēt viņa draudīgo, zemo, raupjo balsi, kas lika skudriņām skriet pār manu ķermeni. Vīrietis uzdzina drebuļus, lika salt pat tad, kad āra bija karsts. Viņa bažīgais acu skatiens uzlūkoja mani ikreiz, kad biju viena. Es nekad nejutos brīva.
Tikai todien šķita ka baiļu sajūta bija pazudusi. Nē, tomēr tā nebija. Bija radušās citas bailes. Bailes vairs viņu nesastapt. Bailes atkal neieraudzīt. Pazaudēt.
Nekad nebiju domājusi, ka vēlēšos ar šo cilvēku runāt, ka gribēšu atkārtoti satikt, uzrunāt no jauna, satikt tējnīcā. Es vienmēr biju bēgusi no viņa acu skatiena, kas mani bija vajājis astoņus gadus. Un tad tas viss zuda.
-Dmitrijs,-vīrietis aizsmakušā balsī beidzot sacīja. Vīrietis melnajā uzvalkā vairs netiks manā prātā dēvēts kā svešinieks. Dmitrijs. Viņš uzgrieza man muguru un, neko nesakot, aizgāja prom. Viņš soļoja platiem soļiem, izlaižot katru otro pakāpienu, nonācis līdz bruģētajam ceļam, paātrināja soli un prom bija.
Es tikai noskatījos viņam nopakaļ. Mani mati vēja pavadībā neļāva man pilnvērtīgi saredzēt gaistošo tēlu, kas zuda kā mazs traips skaistā gleznā.
Pie skolas ieejas es atkal stāvēju viena. Man bija beidzot jāizkustas, bet manas kājas negribēja klausīt. Biju kā piekalta tam nolādētajam akmens segumam. Es atkal jau uzlūkoju savas kurpes. Pašai nemanot, man acīs bija parādījušās asaras. To iemesls man nebija saprotams. It kā tas, ko vēlējos, no kā baidījos, beidzot bija noticis.
Es raudzījos tālāk. Uz bruģakmeņa varēju saredzēt sīkus tumšākus pleķīšus. Vai tiešām bija jāsāk līt?
Sapratusi, ka pie skolas ilgāk nevaru stāvēt, es beidzot spēru soļus prom no tās briesmīgās iestādes, kuru nekad dzīvē vairs nevēlējos apmeklēt.
Mani spertie soļi bija pa visam nedroši. Kājas un rokas trīcēja. Zobi klabēja. Mati tika vēja dēļ pūsti uz visām četrām debesu pusēm. Es jutos pa visam izpumpēta. Vājāka kā jebkad agrāk.
Es piegāju pie mašīnas, atvēru durvis un beidzot tajā iesēdos.
-Kas tas bija? Amand? Tu mani biedē!-Jūlija uzreiz sacīja un pievērsa savu skatienu man.
-Tu redzēji to vīrieti?-
-Tikai nesaki, ka tev ir ar viņu romāns. Zini, Amand, es to nepārdzīvošu,-
-Nē, man nav,-Jūlija atviegloti nopūtās,-Viņš ir tas svešinieks, kurš parādījās, kad tu aizbrauci.-
-Melnais? Tas nebija izdomāts rēgs?-
-Nē, nebija. Es ar viņu runāju. Tas likās tik dīvaini. It kā nebūtu… es nezinu..-klusi nopūtu un pagriezu galvu skatam caur logu.
Visu ceļu līdz mājām mēs vairs nepārmijām ne vārda. Man nebija ko sacīt, jo viss likās tik nereāls. Varbūt es tiešām biju runājusi ar rēgu? Nē, tā nevarēja būt. Viņš bija cilvēks. Viņš bija man pieskāries, ar saviem aukstajiem pirkstiem, pārbiedējot mani. Dmitrijs.
-Vai tad tu viņu neredzēji,-kad piebraucām pie daudz dzīvokļu mājas, vaicāju.
-Redzēju, tikai man nelikās, ka tas ir viņš. Paklau, ja es neredzētu, tad nebūtu jautājusi par to, vai jums ir kaut kas intīms, ja?-viņa klusi iesmējās un atvēra auto durvis.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-18/793016
