http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-15/790566
-Amand!-Jūlija mani sauca, pirms svešinieks spēja atbildēt,-Amand, visiem jāiet iekšā zālē!-viņa sauca un nāca man tuvāk,-Nu nāc, taču!-viņa jau skaļāk sauca un saķēra mani aiz rokas,-Nāc, tev ir obligāti tur jābūt!-meitene norūca un vilka mani prom no svešinieka.
-Bet man ir jāparunā!-saraustīti pretojos.
-Mēs parunāsim citreiz,-viņš sacīja,-Es nekur nepazudīšu,-viņš vāji pasmaidīja. Es tikai piekrītoši pamāju ar galvu un paļāvos Jūlijas bikstīšanai.
Visu ceļu līdz aktu zāles durvīm es uzlūkoju vīrieša tumšās acis, un tās lūkojās manās. Manu ķermeni ne uz mirkli nepameta zosāda. Pirmo reizi šo gadu laikā viņš runāja. Es spēju dzirdēt viņa zemo, rūgto balss tembru, kurš aijāja manas ausis. Tā nebija skarba, kā biju domājusi iepriekš, tajā varēja klausīties stundām ilgi, kaut gan biju dzirdējusi tikai pāris vārdus. Man bija jāuzzina viss, es būtu to uzzinājusi, ja man nebūtu jādodas prom. Es vēlējos rauties ārā no meitenes tvēriena, aizskriet atpakaļ pie vīrieša un pazust, bet tā nevarēja. Es biju apsolījusies būt laba!
Un tas smaids. Viņš smaidīja. Viņš smaidīja man. Tas bija neticami. Katru reizi, kad viņš bija manā tuvumā šo gadu laikā, tā bija pirmā reize, kad viņa acu skatiens nebija ledus auksts, kas nešķita draudīgs. Gluži pretēji. Un es pat neapjēdzu, ko viņa acu skatiens, viņa ķermeņa stāja, vārdi nozīmēja. Tas vēl vairāk lika man tiekties pēc vīrieša, bet es nespēju. Vienkārši nespēju.
Mani iestūma lielajā zālē, kur vecāki un citu draugi sēdēja saspiesti, bija vēl tādi, kuri kājās stāvēja pie sienām un logiem. Es devos dziļāk zālē un ieņēmu savu paredzēto vietu – pašā priekšā, pie loga, tālāk no citiem 12.klases beidzējiem. Ar mani neviens nerunāja, tikai ar nicinājumu uzlūkoja. Nu protams, es jau nebiju nekas.
***
Es izsoļoju no aktu zāles pati pirmā. Visu pavadīto laiku aktu zālē ar acīm meklēju svešinieku, bet izskatot katru solu rindu, katru cilvēku gar sienām, es neredzēju viņu. Tas radīja manī nemieru, jo es to nepārdzīvotu, ja viņš būtu pazudis, kaut gan solīja gluži pretējo.
Bet tā bija realitāte. Neviens īsti nekad neturēja solījums, tie tika lauzti un cilvēki – sāpināti. Kāpēc, lai ar mani būtu bijis citādāk?
Es skrēju pa skolas trepēm uz pirmo stāvu, lai pārbaudītu, vai viņa nav tur. Nekā. Izskrēju visai skolai cauri, bet tas bija bezjēdzīgi. Viņa nekur nebija.
Ar spēku izsīkumiem es izsoļoju no skolas un apjautu, ka visi jau sen bija nofotografējušies skolas albumam, ka manis tur nebūs. Un tikai pēc brīža sapratu, ka tā bija pat labāk. Nevienam tā pat nevajadzēja Amandu Reju Maikelsonu, meiteni ar kuru neviens nekad netika runājas, tikai aprunājis, redzēt savā foto albumā pēc vairākiem gadiem.
Ko gan viņi par mani pastāstītu, kad bērni vaicātu, kas tā par meiteni ar tiem blondajiem matiem? Noteikti viņu atbilde būtu – tā bija klases atstumtā, neviens ar viņu nekontaktēja, jo bija gluži vai nepieskaitāma un ļoti dīvaina. Es nebrīnītos, ja tā tiešām būtu.
-Reja!-skolotāja mani sauca,-Kur tu biji palikusi? Puse jau gatavojas braucienam uz viesu namu, bet tu klaiņo. Kas tev lēcies? Tu taču nebūsi klases bildē! Briesmas!-viņa ātri nobēra un pieskrēja pie manis,-Man ļoti žēl, Reja!-
-Amanda! Mani sauc Amanda!-izlaboju skolotāju un pagāju viņai garām. Žēl? Viņai nekad nebija manis žēl, tad kāpēc, lai mana izlaiduma diena būtu izņēmums? Tukša pļurkstēšana! Kāpēc tad viņai nebija žēl manis tad, kad mani iedzina stūrī un atņēma vienīgās kapeikas, kas man bija? Kāpēc viņai nebija žēl manis tad, kad mani izsauca klases priekšā un visi uz manis brēca par to, cik nonēsātas bija mans drēbes? Kāpēc viņai nebija žēl manis, ka vienīgo, kuru neapsveica biju es?
Es vēros tālumā, kur koku zari šūpojās nelielā vēja dēļ. Koku labas sitās viena pret otru, uz zariem nolaidās putni un bija sajūta, ka tie raudzītos man pretī, bet tā noteikti nebija. Viņi lūkojas kaut kur savā pasaulē, varbūt uzmanīja viens otru. Bet es? Uz mani neviens nepaskatītos ar bažīgām acīm. Tēlot tādus viņi visi mācēja, bet neviens īsti netika uztraukties par mani. Nožēlojami.
-Amand! Velns parāvis, kur tu paliki?-Jūlija man uzkliedza, kad bija piegājusi pie manis, visas manas domas vienā mirklī pazuda, un man atlika tikai uzlūkot draudzeni, kuras acis bija pārbolītas,-Es gandrīz bombardēju skolu, jo tevi neatradu!-
-Viss ir labi, es tikai kādu meklēju,-
-Un atradi?-
-Nē,-klusi atzinu.
-Tu meklēji mani?-kāda roka pieskarās mana plecam. Tā bija ledaini auksta un raupja. Es lēni pagriezos pret runātāju un sastingu. Viņš turēja solījumu. Viņš nebija pazudis.
-Jā,-klusi sacīju.
Es ātri pagriezos pret Jūliju,-Pagaidi mani mašīnā,-tik pat klusi sacīju. Meiteni aši piekrītoši pamāja ar galvu un devās prom.
-Pie kā mēs palikām?-vīrietis vaicāja.
-Es.. Es.. Es nezinu,-stostīdamās atbildēju. Mana balss drebēja, ķermenis sāka salt, kaut gan biju bezvējā. Manas kājas un rokas kļuva nejūtīgas, nekustējās. Biju kā piekalta tai vietai.
-Es gan zinu. Tu man vaicāji, kā es zinot tavu vārdu,-
-Jā,-neticīgi piekritu,-Kā.. Kā jūs zināt?-
-Tas ir vienkārši. Es tevi uzmanu. Nezināt tavu vārdu būtu muļķīgi,-
-Kāpēc jūs nekad mani neuzrunājāt? Kāpēc slēpāties ēnās? Kāpēc tā biedējāt mani?-izmisumā vaicāju.
-Tam īsti iemesla nav. Vienu dienu es biju aizbraucis paskatīties bērnu namu, jo tas pieder man. Tad es vienkārši iepazinos ar daudziem bērniem, bet tu biji pa visam nosķirta no visiem, un nejau tāpēc, ka pati to vēlējies. Un tad es tikai izdomāju, ka būšu te blakus, ja tev mani vajadzēs,-
-Bet man nevajadzēja...-
-Tiešām?-
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-17/792340
ir uzrakstita viena nodala 