http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-13/790253
Saule lutināja mani. Tā sildīja, kas likās tik neparasti, pēc tik garas un bargas ziemas. Tik tikko bija sākušas plaukt koku lapas, ziedēt pirmie ziedi. Zāle bija kļuvusi zaļāka un tā vairs nebija retums uz zemes pleķa, bet gan redzama ik uz soļa, kas padarīja dienu perfektu. Es dievināju vasaru, tā tas bija bijis vienmēr, un šķita, ka to itin nekas nespēs mainīt. Un nemainīja jau ar.
Mani mati saulē spīdēja, un šķita, ka tie bija kļuvuši pa visam balti, kas padarīja mani vēl bālāku.
Es gulēju uz uzklātās sedziņas, kura bija uzsegta zāles stiebriem virsū. Saule spīdēja tieši acīs, tāpēc kaut ko vērot bija neiespējami, es tikai jutu, ka Jūlija guļ man blakus un izbauda skaisto dienu kopā ar mani. Tas bija mierinājums mums abām, jo apzinājāmies, ka šī ir pēdējā reize, kad spēsim to izdarīt. Bija pienākusi diena, kad viņai bija jādodas prom. Diena, kad viņa pameta bērnu namu un atstāja mani vienu. Bet mēs abas neļāvāmies šīm domām.
Meitene saņēma manu plaukstu savā un saspieda to ciešāk,-Mēs tik un tā būsim labākās draudzenes,-viņa klusi sacīja, bet tas nenoslāpēja viņas šņukstus, kuri dzēla mani. Es nespēju to pārciest.. Viņa bija vienīgais uzticamais cilvēciņš desmit gadus. Tas nebija maz. Un varbūt nebija arī daudz. Ko gan es zināju, ja biju nieka desmit gadus veca?
-Es zinu, bet tas neliekas ticami,-lai gan bijām mazas, mēs bijām prātā pieaugušas, mēs jau apzinājāmies, ko nozīmē attālums un ko nozīmē jauna ģimene. Bija iespēja, ka vairs nekad netiksimies, ka tā būtu bijusi pēdējā mūsu izbaudītā vasara.
-Ir jātic, Amand, ja ne mēs, tad kurš gan ticēs, ka divas mazas meitenes vēl reiz tiksies, kaut gan dzīvos tālu viena no otras?-
***
-Amand, tu nedrīksti raudāt! Vai dzirdi? Un nepiekrīti nevienam Toma piedāvājumam! Mēs abas zinām, ka viņš ir slikts!-Jūlija jau simto reizi man sacīja un kārtējo reizi mani apķēra ciešā apskāvienā. Viņas mati smaržoja pēc zemenēm, kas šķita vien piederoši, ja reiz viņai bija rudi mati.
Meitene mani uzlūkoja ar savām lielajām, zaļajām acīm,-Apsoli!-
-Es apsolu!-šņukstus sacīju un nolaidu skatienu.
Mēs abas stāvējām pie Jūlijas audžuvecāku auto. Apzināties, ka tavam sirds cilvēkam tūlīt būs tajā jākāpj iekšā un jābrauc prom simts kilometrus, šķita pats sāpīgākais, kas var notikt. Man atņēma draudzeni, vienīgo cilvēku, kas bija pa tiešām svarīgs, kuras katrs kritiens kļuva par manu, katrs nobrāzums kļuva par manu, katra asara bija mana, katra sāpe bija mana. Mēs bijām kā māsas, nešķiramas. Nē, mēs bijām māsas, un nekas to nespēja mainīt.
Meitene ar savām mazajām plaukstām pacēla manu skatienu,-Man jāiet,-viņa beidzot sacīja briesmīgos vārdus.
-Es zinu,-strupi noteicu un nekavējoties apķēru draudzeni,-Neaizmirsti mani!-sacīju un atlaidu draudzeni.
-Neaizmirsīšu!-viņa klusi sacīja un iekāpa automašīnā.
Pār manu vaigu nobira viena nodevīga asara. Mani vaigi sāka sāpēt no turētajām emocijām, likās, ka drīz tiem vajadzēja sprāgt.
Es stāvēju kā tāda maza muļķīte, un vēroju, kā meitene aizbrauc tālumā, izbrauc no bērnu nama teritorijas pat neatskatoties. Pār maniem vaigiem sāka birt aizvien vairāk asaru.
-Nāc iekšā,-Māra sacīja un uzlika savas rokas man uz pleciem,-Amand,-viņas balss tonis kļuva nedaudz skarbāks.
-Es negribu,-noteicu un noslacīju asaras.
-Bet tev ir jāiet pie pārējiem,-sieviete mierīgi sacīja un pagrieza mani pret sevi. Viņas gaiši brūnie mati vēja dēļ traucēja saskatīt viņas brūnās acis, kas vienm3r atgādināja dzintara akmeņus jūras krastā, ka tā vien kārojās tos iegūt sev.
-Tu vēl viņu satiksi, Amand,-sieviete noslaucīja manu asaru,-Jūs to solījāt viena otrai, un solījumus nevar lauzt!-
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-15/790566
