http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-12/790249
Izlaidums. Jā, šī diena nu bija pienākusi. Diena, ko citi gaida ar tādu prieku sejā un gandarījumu par pieveiktajiem gadiem, tērpjas skaistākajās drānā, kurpēs, un dara visu, lai izskatītos perfekti, ka bija jādomā, ka šī ir diena, kas ir kā otrā piedzimšana. Man arī izlaidums bija nozīmīga diena, bet es to uztvēru citādāk.
Arī es centos būt skaista, tā bija otrā reize, kad ņēmu naudu no saviem ietaupījumiem. Kleita, ko pirku, nebija dārga. Krēma rozā tonī, garumā nedaudz virs ceļa, ar mežģīnēm kleitas krūšu daļā un nedaudz uz rokām, piedurkņu vietā. Kājās bija paredzēts vilkt līdzīgā tonī iegādātas kurpes uz neliela papēža, lai arī stāja būtu stalta, bet to vietā tomēr izdomāju vilkt melnas lakādas kurpes, kuras bija vienā tonī ar kleitas mežģīnēm.
Man prātā nenāca doties pie friziera vai manikīra, es tikai iesēdos krēslā pie sava galda, atvēru savu mazo kosmētikas maciņu, paņēmu lokšķēres, kuras kā dāvanu saņēmu pirms pāris gadiem, un sāku sevi pucēt. Uzklāju uz sejas minimālā kārtiņā pūderi, iezīmējot vaigu līniju ar tumšāko pūdera pusi, uzkrāsoju šķidrās acu ēnas, skropstas ar skropstu tušu, kas pagarināja manas jau tā garās skropstas, un lūpas ar lūpu spīdumu.
Ieraugot sevi spogulī, es uzsmaidīju savam atspulgam. Vai es tiešām biju nodomājusi, ka esmu skaista? Ja tā, tad tā noteikti bija pirmā reize, kad sevi pieķeru tā domājam.
Man necēlās rokas veidot sev matus, bet es ļoti labi zināju, ka tas piederēja pie lietas. Mani mati padevās matu ieveidošanai, tāpēc tos ieveidot nebija nekāda problēma. Es vēlreiz ieskatījos spogulī un dziļāk ievilku elpu, ļaujot sev saņemties.
Lokšķēres bija jau uzsilušas, tāpēc atlika tikai atdalīt matu šķipsnas vienu no otras, ko arī veiksmīgi izdarīju ar matu gumijas palīdzību. Pagāja nedaudz vairāk kā stunda, līdz mani mati bija pilnībā gatavi. Kad no lokšķērēm noņēmu pēdējo šķipsnu, es piecēlos kājās un sāku purināt matus, iztēlojoties sevi kā ACDC fani, kura ir viņu koncertā un mūzikas ritmā krata galvu kā nenormālā, bet tas bija vienīgais veids kā izpurināt nule ieveidotās lokas. Atlika vien iepūst matos labi daudz matu lakas un biju gatava. Gandrīz.
Es uzvilku kleitu, kurpes, ieliku matos stīpiņu un atkal ielūkojos spogulī. Tā neizskatījās meitenes, kuras pirms pāris dienām bija uzdrošinājušās zagt kopā ar “draugiem”, tā izskatījās mana otrā es. Meitene, kas nekavē skolu, ir paraugs citiem, slēpjas ēnās, neliek par sevi manīt, palīdz citiem un smaida vienmēr. Un tā tam būtu jāpaliek. Bija jāpaliek. Es biju kā Bārbija. Manas lokas vijās pār maniem pleciem gluži kā lellei. Mugurā rozā kleitiņa ar melniem akcentiem. Lūpas viegli rozā tonī, un acis dūmakainas.
Manas istabas durvis atvērās.
-Kāpēc tu man neprasīji palīdzību?-Beta vaicāja, kad bija pienākusi pie manis,-Es tev būtu palīdzējusi!-
-Man nevajadzēja. Man ļoti patīk tas kā izskatos, labāk nevar vēlēties,-smaidot atbildēju un no galda paņēmu savu somiņu, kur varēju ielikt vien savu pogainīti un pāris banknotes, bija vien jācer, ka atslēgām arī pietiks vietas.
-Tu ļoti labi izskaties,-meitene atzina un silti man uzsmaidīja,-Man prieks par tevi,-viņa klusi piebilda un izgāja no istabas, aiz sevis aiztaisot durvis.
Es vēlreiz pasmaidīju savam atspulgam un devos ārā no istabas, tad jau no dzīvokļa.
***
-Amand!-Jūlijas balss mani sauca. Es pagriezos pret meiteni un atplauku platā smaidā. Jau vairākas dienas biju sev teikusi, ka satikšu draudzeni, liku sev valdīt pār emocijām, bet to nespēju. Es sāku spiegt un apķēros ap draudzenes kaklu. Šķita, ka ar katru reizi tas ir aizvien grūtāk un grūtāk.
-Uzliec sev akmeni uz galvas,-es klusi iesmējos un ciešāk satvēru Jūliju. Meitene smaržoja pēc zemenēm, kā tas bija vienmēr. Viņa nekad nemainījās. Tā pati spriganā meitene, rudiem matiem, zaļām acīm un pāris vasaras raibumiem uz vaigiem. Jūlijas mati bija sapīti skaistā franču bizē, un pat ar sapītiem matiem, tie sniedza līdz jostas vietai. Es vienmēr apbrīnoju viņas skaistumu. Viņa nebija tā parastā meitene, kuru kāds apsmietu viņas matu krāsas dēļ vai vasaras raibumiem. Viņa bija neparasti skaista, kas lika skaust ik vienai, bet es zināju, ka tam nav jēgas, tāpēc vienmēr biju lepna, ka man ir skaista draudzene.
Meitenes liktenis bija līdzīgs manam. Viņu pameta, atstājot viņu mežā, nakts melnumā. Tas bija vienīgais, ko zinājām, jo viņa nebija dzirdējusi nevienu sarunu par sevi. Viņu atveda uz bērnu namu par mēnesi vēlāk kā mani. Mēs uzaugām kā māsas, roku rokā darot visu, kas bija nepieciešams un pat to, kas nebija. Mēs darījām blēņas, par kurām kādreiz saņēmām arī bārienu. Kad meitenei palika desmit, viņu adoptēja, bet, par laimi mums abām, tas neliedza būt labos draugos pat todien. Un tieši viņa man uzdāvināja lokšķēres, kuras manus matus padarīja perfektus, jo zināja, ka man patīk meksikāniešu veidotie mati, par kuriem sapņojām, ka reiz mums arī tādi būs.
-Nu ko, Amand, drīz dokuments rokā būs, ko tālāk darīsi ar savu dzīvi?-viņa iesmējās.
-Es nezinu..-klusi atbildēju,-Es nezinu..-atkārtoju nule sacīto un īsi iesmējos.
Ar acīm nopētīju telpu, lai redzētu, kuri ir ieradušies, vai kādu pazīstu. Un tiešām, tur bija kāds, kuru teorētiski pazinu. Svešinieks.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-14/790539
