Viņa ar plauktu izbrauca cauri saviem biezajiem,mīkstajiem matiem. Jutu, ka krāsa atplūst no manas sejas. Ja nu, Niklāvs izlemj atkal izbojāt manu dzīvi? Ja nu atkal, viņš sadomā vēlreiz bradāt pa manu dvēseli. Es to nevēlējos. Negribēju atkal to visu piedzīvot. Aizvēru acis.Ieelpoju,izelpoju,atvēru acis. Megana ar bažīgu skatienu manī vērās.
-Sof,ar tevi viss labi?-viņa uztraukusies jautāja. Nezināju ko, lai īsti atbild. Melot vai sacīt taisnību. Nolēmu, ka nav vērts melot, jo viņa jau redzēja manu reakciju par viņas paziņojumu.
-Nezināju, ka jums tāda ir. Kā lai pasaka.Nevēlos,lai par mani baumo. Slikta pieredze.-atbildu uz Meganas jautājumu. Viņas acīs redzu sapratni,šķiet,ka viņa mani saprot. Visiem taču ir savi skeleti skapī, kurus nevēlamies izrādīt visai pasaulei.-Ko tur īsti raksta?-jautāju, lai apmierinātu savu ziņkāri. Vajadzēja jau uzzināt, ko tad raksta.
-Par tevi bija rakstīts, ka esi jauniņā un jau pirmajā dienā esi ‘nocopējusi’ vienu no skolas seksīgākajiem čaļiem. Un.. Sofij,tu man patiešām patīc, bet jau krietnu laiku baumo par Lūkasu par to, ka viņš mēdzot būt agresīvs un, ka viņš ir ļoti greizsirdīgs un privātīpašniecisks.Neviens tā īsti nezin vai tā ir taisnība, bet tomēr, lūdzu, piesargies.-Megana uztraukti atbildēja un nervozi lauzīja rokas.
Atviegloti nopūtos. Tātad esmu glātbta,vismaz uz laiku. Bet ko gan nozīmēja tās baumas par Lūkasu? Patiešām biju pārsteigta, jo Lūkass nešķita no tiem tipiem, kas mēdz būt agresīvi, bet tās jau bija tikai baumas un tām reti varēja ticēt.
-Drīz beigsies mūsu brīvstunda,-Megana ierunājās, piecēlās un notrausa no savām zilajām džinsam neredzamus putekļus.-Ejam uz fiziku?-viņa jautāja.
-Ejam,-atbildēju un piecēlos. Devāmies pa koridoru līdz nonācām pie vajadzīgā kabineta.
-Ko tu pēc fizikas dari?-jautāja Megana. Mums šodien bija īsā diena skolā, treniņš šodien arī nenotika, jo Baks bija aizvedis Lūkasu,Metu,Metu uz sacensībām.
-Tev ir kaut kas padomā?-pajautāju Meganai. Viņas acis iedzirkstījās priekā. Tātad, viņai patiešām bija, kas padomā.
-Ko teiktu, ja mēs dotos uz iepirkties. Rītdien ir Meta ballīte un gribēju nopirkt jaunu kleitiņu.Lūdzu,Sof,brauc man līdzi.-Megana ar savām acīm lūkojās uz mani, kuras atgādināja nevainīgu kucēnu. Pašai nebija nekādu plānu, viena mājās sēdēt nevēlējos tāpēc piekritu. Megana izskatījās iepriecināta.
Pēc fizikas stundas beigām devāmies uz izeju, kur mūs gaidīja Kristiāns, Meganas brālis, ar savu BMW modeļa mašīnu. Viņš bija atspiedies pret mašīnu un pagriezās tajā brīdi, kad Mega mani vilka aiz rokas uz mašīnas pusi.Megana man pastāstīja, ka Kristiāns mūs aizvedīs līdz veikalam un vēlāk atbrauks pakaļ. Viņš mums veltīja savu apburošo smaidu. Pasmaidīju pretī.Megana mani ievilka iekšā mašīnā. Salons bija no ādas, iesēdos sēdeklī un atbalstīju galvu pret sēdekli. Pāris minūtes pēc mums, mašīnā ieslīdēja mašīnā arī Kristiāns un sāka braukt uz centra pusi.
-Kur tu dzīvo?-jautāju Megai,jo nemaz tā īsti neapzinājos, kur dzīvo draudzene.
-Vecākiem ir māja nomaļāk no Sietlas, viņiem tā īsti nepatīk dzīvot Sietlas centrā, tāpēc mums ar Kristiānu ir dzīvoklis tepat, netālu no skolas. Apmēram pusstundas gājienā.Pamāju.Tagad vismaz zināšu, kur draudzeni meklēt.
-Tu bieži pārcelies?-jautāja Kristiāns pievēršot savu skatienu man. Viņa zaļais acu skatiens gluži vai ieurbās.
-Nu, jā diezgan bieži.-atbildēju uz viņa jautājumu.
-Pastāsti, lūdzu. –mudināja Megana. Paskatījos uz draudzeni. Ko gan lai es viņai stāstu?
- Nu, -iesāku- Uzaugu es Floridā, taču bieži vasarā kopā ar ģimeni mēs braucām uz Portlendu, jo tēvam tur bija savs uzņēmums. Taču pēc tēva nāves mamma un es pārvācāmies uz Detroitu, kur palikām tikai trīs mēnešus un tad devāmies uz Losandželosu, pabijām tur četrus mēnešus. Tad sekoja trīs mēneši Sanfrancisko un tad mēs devāmies atpakaļ uz Floridu, kur bijām divus mēnešus, lai sakoptu ģimenes mājas un sapakotu mantas, lai varētu pārvākties uz Sietlu. – stāstīju un atcerējos tos brīnišķos mirkļus Floridā kopā ar tēti. Atceros mūsu vēlas vakara sarunas, kopīgās maltītes gatavošanu, pokera un datorspēļu spēlēšanu, kaut gan man nepadevās datorspēles, viņš vienmēr teica, ka man labi sanākot, brīžus, kuros viņš par mani rūpējās. Atceros mūsu kopīgos jokus. Viņš mani ar mammu ļoti stipri mīlēja, tāpēc darīja visu, lai mēs būtu laimīgas.
-Sofij.. piedod.. –Megana ar nožēlu sacīja. –Es nezināju, ka tev tas ir sāpīgi.-varēja redzēt, ka viņai patiešām rūpēja. Viņa ar plaukstas virspusi noslaucīja manu seju, kur bija norietējušas asaras.
- Neuztraucies, viss ir labi, patiešām.-mēģināju mazināt Meganas vainas izjūtu. Es uz viņu nedusmojos, jo patiešām bija labi kādam to visu izstāstīt, jo ar nevienu par to nerunāju, izņemot mammu, kurai arī bija smagi, tāpēc es ar viņu īpaši daudz neaizskāru šo tematu.
- Sofija Hīrondeila. Veiksmīgā advokāta, Džona Hīrondeila, meita, vai ne?- jautāja Kristiāns iegriežoties līkumā.
- Kā tu to zini?-izbrīnīta jautāju, jo iepriekš neviens nezināja par manu tēvu.
- Avīzē par viņa nāvi bija raksts un tur bija tava un tavas mātes fotogrāfijas. Man patiešām ļoti žēl.-sacīja Kristiāns un palūkojās uz mani ar līdzjūtīgu skatienu.
Novērsu skatienu. Mēģināju nomierināties, jo nevēlējos sāk gaudot.
Līdz veikalam, kuru Megana iepriekš bija nosaukusi bija atlicis pavisam neliels gabaliņš, tāpēc sāku koncentrēties uz to. It kā sajutusi, ka man nepieciešams atbalsts Mega uzmundrinoši saspieda manu roku.
-Esam klāt.-paziņoja Kristiāns un izkāpa no automašīnas. Megana un es sekoja viņa piemēram.
- Ejam, Sofija! –mudināja mani Megana, lai dotos viņai līdzi uz veikalu. Tā nu mēs raitā solī devāmies pāri ielai, kur nonācām pie lieliem, dizaineru veikala durvīm. Megana atvēra durvis un pamāja, lai dodos pirmā. Ātri iesoļoju veikalā, kur mani apņēma patīkams siltums un lilijas vīraka smarža. Mega parāva mani aiz rokas un vilka uz to pusi, kur karājās dažādas kleitas; no dažādām krāsām, auduma, piegrieztnes. Viņa apstājās pie sarkanas, pieguļošas kleitas, kuru paķēra sev un man pasvieda zila auduma kleitu, kurai priekšā bija volāns.
- Gribu, lai tu izskaties seksīgi, starp citu, tev zilā krāsa piestāv. –Megana paskaidroja paskatoties uz mani. – Paklau, kādas tev ir attiecības ar Miu? – jautāja Megana paņemot vēl divas kleitas – vienu melnu, otru bēšā krāsā. Mani izbrīnīja viņas jautājums. Kāpēc gan lai viņu tas interesētu?
- Kāpēc tu vaicā? – neizpratnē jautāju.
- Nu, tāpēc ka mums abām nav pārāk labas attiecības. – sacīja Megana.- Labi, ej uzmēri, zinu, ka tev tā izskatīsies vienkārši satriecoši. Ej!- draudzene mani bīdīja uz pielaikošanas kabīni. Joprojām biju nesaprašanā kā Mia un Meganai varēja būt sliktas attiecības, jo Mia šķita ļoti atvērta un draudzīga. Ātri novilku savus legingus un t-kreklu un uzvilku Meganas doto kleitu, un devos ārā.
- Es zināju, zināju, ka tev tā būs gluži kā uzlieta. Tu izskaties satriecoši.- sacīja Megana un viņas acīs varēja redzēt sajūsmu par viņas veikumu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Begle-8/690540
