Be like snow: beautiful, but cold. #717

Gribētos dzirdēt, kā jums pavērsieni? Paldies par atbalstu

~~

7.Nodaļa

Mēs piebraucām pie kluba, tēvs izkāpa ārā pirmais, es sekoju viņam. Bleks ātrā tempā ieskrēja pa durvīm, es viņam sekoju, kā tāds sunītis. Kolins gulēja tur, kur es vakar viņu biju redzējusi pēdējo reizi, tikai šoreiz ap viņu bija sapulcējušies daudzi cilvēki. Izskatījās, ka viens bija bārmenis, kāda apkopēja, laikam tā bija viņu atradusi, un kluba pārvaldnieks, viņu nenācās bieži redzēt, jo tas sēdēja savā ložā un skatījās, lai nenotiek nekārtības. Vienīgā lieta, kas man nomierināja, bija tā ka Kolina krūtis cilāja. Vismaz viņš elpoja, tas man palīdzēja saprast, kas viss būs kārtībā.

- Jūs laikam esat šī kluba īpašnieks? - Tēvs paspiedis roku teica, vīrietim saburzītā kreklā. Izskatījās vairāk pēc bezpajumtnieka nekā pēc kluba īpašnieka.

- Pārvaldnieks, - Viņš smaidot noteica. - Un tas laikam pieder jums? - Ar uzacīm viņš norādīja uz guļošo Kolinu. Es laikam, pat negribēju zināt, kas ar viņu notiks pēc šī izgājiena.

- Jā. Paldies! - Es redzēju, ka viņš saberzē pirkstus, nelietīgais maitas gabals, pieprasīs pēc šī visa vēl naudu. Tēvs izvilka savu naudasmaku un iedeva viņam naudu. Kāpēc? Man gribējās kliegt, bet tēvam tāpat nervi bija uzvilkti, es nevēlējos padarīt visu vēl sliktāku.

- Esam vienojušies, - Pārvaldnieks aizgāja līdz bāram un paķēra pudeli, tad kā čūska uzvijās augšā pa kāpnēm, zaglīgais maita. Man nebija citu vārdu. Tagad sēdēs savā ložā un sūks konjaku, pielips pudelei.

Bleks paņēma Kolinu aiz padusēm, viņš tikai kaut ko norūca. Es palīdzēju tēvam no otras puses. Kolins nesmirdēja pēc alkohola, drīzāk kaut ko bija salietojies un atslēdzies. Ik pa brītiņam viņš kaut ko burkšķēja. Mēs viņu nolikām limuzīnā uz aizmugurējā sēdekļa.

- Tavam brālim, derētu dod mācību.. - Tēvs gari novilka, es nešaubījos, ka tāda viņam būs. Gan jau naudas renes aizvēršana uz kādu laiku, lai nevar piepirkt visādus sūdus.

Mājās braucām klusumā, ik pa brīdim Kolins izdeva kādu skaņu, kas līdzinājās burkšķēšanai. Tomēr, ik pēc dažām minūtēm iezvanījās tēva telefons, es redzēju, kā viņš sāk nervozēt, laikam kaut kas svarīgs bija noticis vai arī notiks.

Es izkāpu no mašīnas un uzrāvu Kolinu kājās. - Liec mani nost, - Viņš nomurmināja. Tēvs tikai paskatījās uz mani.

- Es tagad braukšu, tiksi galā? - Es pat nevarēju noticēt, ka viņam interesē, ko es domāju, Kolins it kā pats, jau bakstījās uz kājām, domāju, ka varēšu.

- Tikšu, - Viņš aiztaisīja durvis un limuzīns aizbrauca tālumā. Viss kā parasti, tas nebija īpaši jauki, lai gan, viņš nekas nebija īpaši jautrs.

- Kora? - Kolins ievaidējās un pievilka manu kaklu sev tuvāk. - Es gribu gulēt, - Tikai mazliet vairāk uzstutēju uz sevis un ievedu mājās, mēs taisnā ceļā devāmies uz liftu. Es neko viņam neatbildēju, domāju, ka nebija vajadzības. Lifts diezgan ātri gāja augšā un nebija neviena, kas varētu mūs pārtraukt brauciena laikā. Noteikti visi mājas iedzīvotāji, jau sen bija devušies darba gaitās.

Es ieguldīju Kolinu viesistabā uz dīvāna, iešana pa kāpnēm līdzinātos pašnāvībai. Aizgāju uz augšu un paņēmu pledu no savas istabas, tad uzsedzu to virsū Kolinam. Lai atpūšas, mans mīļais brālis, viņam šovakar būs "jautrs" vakars.

Beidzot es varēju atpūsties, paņēmu sāls bumbu un izšķīdināju vannas ūdenī. Tā patīkami smaržoja. Ja kāds skatītos no malas, laikam padomātu, ka esmu sagatavojusies visu dienu pavadīt vannā, ik pa brītiņam pielaižot silto ūdeni. Biju paņēmusi trauku ar šokolādi un augļiem, iegrimu siltajā ūdenī. Es dievināju sēdēt vannā visu dienu, neviena netraucēta.

Tomēr man prieks ilga viena pusstundu, kāds bija atnācis, Džūlija bija uzskrējusi augšā, lai to pateiktu. Tagad arī man būs "jautrs" vakars, ja tas ir kāds no tēva darījuma cilvēkiem. Kas tas par skatu, viens dīvānā nolūzis, otrs vannā? Es ātri noslaucījos, uzģērbu sporta bikses un krekliņu un noskrēju lejā. Jutu, kā par manu muguru tek ūdens, tas noteikti bija no matiem.

- Sveika, - Viņš pasmaidīja, tas bija tēvs brālēns. Džeikobs Vestviks, ko gan tam, te vajadzēja. Kontaktu viņu ar tēvu gandrīz neuzturēja, jo Džeikobs bija pārskrējis viņa ceļam pāri. Kaut kāda strīda dēļ, drīzāk jau kāda biznesmeņa dēļ, kurus viņi viens otram mēģinājuši vienmēr atņemt.

- Sveiks, - Es mazliet nokrekšķinoties atbildēju. Ko gan viņam vajadzēja?, tas man nedeva mieru.

- Mēs varam parunāt divatā, - Tas mani iztrūcināja, bet viņš tikai uzmeta skatu guļošajam Kolinam.

- Varam, ejam uz augšu, - Es noteicu un virzījos, pa kāpnēm uz augšu. Mēs gājām uz mazo mājas bibliotēku. Gar sienām atradās grāmatu plaukti, pilni ar grāmatām, netālu no tām ādas dīvāns ar mazu kafijas galdiņu priekšpusē, un tālāk pie loga bija biljarda galds. Visas ērtības vienā istabā. - Sēdies, Džūlija tūlīt atnesīs kafiju, - Ātri noteikusi, es apsēdos vienā no ādas krēsliem.

- Man tev ir piedāvājums, - Tas jau sāka palikt interesanti, ko gan tāds kā viņš varēja vēlēties no parastas vidusskolnieces.

- Es uzmanīgi klausos, - Noteicu, un tajā brīdi pa durvīm ienāca Džūlija un nolika uz galda divas kafijas un trauku ar cepumiem. Tik pat ātri kā atnākusi, arī pazuda. Viņa nebija no lielākajām runātājām, tomēr, ar lielu cieņu izturējās pret mūsu mājas viesiem.

- Tavā skolā sāks mācīties viens puisis, pārcēlies no Sietlas, Nataniels Grīns, - Es aizrijos ar kafiju, centos padzerties un nomierināties, tomēr dažas asaras izspiedās. - Ko es tādu pateicu? - Viņš it kā nevainīgi jautāja.

- Kāpēc tev vajag viņu? - Es tik tikko dabūju pāri lūpām.

- Viņa tēvs agrāk bija saistīts ar narkotikām, es gribu zināt, vai viņa dēliņš neturpinās biznesu, - Un tagad pat man sāka palikt interesanti.

- Šarlote Grīna precēsies ar manu tēvu, - Es noteicu un redzēju, kā viņa seja sastingst šokā. Tas laikam pat priekš viņa bija pārāk negaidīts pavērsiens. - Kas ir ar viņa tēvu? - Es jautāju.

- Lecot ar izpletni nomira, jo izpletnis netvērās. Agrāk no Kolumbijas ieveda narkotikas ASV, precīzāk Sietlā, un uzdzīvoja. Pa to laiku sievu auklēja viņu bērnu, nomira aptuveni pirms diviem gadiem, - Tas man jau sāka palikt interesanti, es gribēju zināt, ko vairāk un tā plašāk.

- Kas man par to būs, ja es paskatīšos, ko viņš dara ballītēs un pēc skolas? - Es jautāju, negribēju izspiegot cilvēku par velti. Pie tam nezinot uz, ko tas bija spējīgs. Tomēr, tas nebija grūti, kā to jau pierādīja vakardiena, viņš grozās tajos pašos klubos, kuros es, un pie tam mācīsies ar mani vienā skolā.

- Par katru noderīgo ziņu, ko vari sadzirdēt, es maksāšu graudā, rotās, mašīnās, kleitās.. Atkarībā no ziņas vērtības, - Uz tādiem nosacījumiem, es biju gatava. Sliktākais, kas vien var būt, būs, ja viņš uzvedīsies skolā kā paraugzēns. Tad man nāksies riktīgi palauzīt savu galvu.

- Kāda ir viņu finansiālā situācija? - Es jautāju. Tas bija vairāk, lai uzzinātu to vai man tēvs netiks izmantots, tikai naudas iegūšanai.

- Stabila. Viņu tēvs bija ieguldījis lielu naudu akcijās, pašlaik viņi saņem dividendes, kas nemaz nav tās mazākās. Ir liels naudas daudzums noguldīts bankā. Pāris nekustamies īpašumi, - Viņš atbildēja. Es nevarēju īsti izlemt, vai viņi ir kopā naudas dēļ. Lai gan visi zināja, ka akcijas mēdz slīdēt lejup un dividendes samazināties. Tomēr, arī ieguldījums nav bezgalīgs, bet tas noteikti, bija noguldīts uz procentiem. Man bija jāpadomā.

- Paldies. Vēl kaut kas, kas man jāzina ir? - Es jautāju.

- It kā visu pateicu. Un vēl ko, par šo sarunu Blekam ne vārda? - Viņš gaidīja manu apstiprinājumu, es tikai pamāju ar galvu. Mēs bijām vienojušies.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Be-like-snow-beautiful-but-cold-8/757316