Baudiet :)
~~
8.Nodaļa
Manas brīvdienas bija paskrējušas vēja spārniem, bija jādodas atpakaļ skolas gaitā. Tēvs bija sazvanījies ar Šarloti un sarunājuši to, ka es Natanielam izrādīšu skolu. Man šī doma uzdzina šermuļus, man vajadzēja viņu izspiegot. Toreiz es aizmirsu paprasīt vienu svarīgu lietu, priekš kam viņam to vajag. Es nedomāju, ka Nataniels vai viņa māte, būtu uz kaut ko tādu spējīgi. Tomēr mans solījums, paliek mans, ko redzēšu to ziņošu.
Man ar Džeikobu ir daudzi nenokārtoti rēķini, par ko nezina mans tēvs. Tikai šī iemesla dēļ, es viņam palīdzu, jo, ja es nepalīdzēšu, pēkšņi var uzrasties visādas baumas, kas nenāks nevienam par labu. Īpaši ja tās saklausīsies mans tēvs, tad no mājas es iziešu tikai pavadā un apsarga uzraudzībā.
Kolinam tika noņemta nauda uz visām brīvdienām, man, paldies dievam, nekas. Toreiz viņš pārdzīvoja, bet šodien bija jauna diena. Šodien jāiet uz skolu, kā man negribējās tur atgriezties, kaut es varētu visu mūžu pavadīt savā pasaulē.
Es izrāpos ārā no gultas un atvēru aizkarus, labāk nebūtu to darījusi, ārā lija lietus, kā parasti rudenī. Drīz lietu nomainīs sniegs, tas man patika daudz labāk, nevarēja tik daudz izmirkt. Piegāju pie skapju un sāku rakņāties, mūsu skolā, it kā bija formas. Noteikumi paredzēja, ka katram skolēnam ir jābūt kādam vienojošajam elementam, vai tā bija žakete ar skolas emblēmu, vai svārki skolas krāsās, vai arī kaklasaite, daudz un dažādu variāciju.
Mana izvēle krita, uz balto blūzi ar iestīvināto apkakli, kā arī uzģērbu melnus, kuplus svārkus, kas lieliski izcēla manu lapsenes vidukli. No skolas simbolikas es uzģērbu pagaru žaketi ar skolas ģerboni, tā bija tumši zila, uzvilku melnas zeķubikses un melnas oksfordas tipa kurpes, lejā bija mans baltais mētelis, kuru es uzvilkšu, kad paēdīšu brokastis.
Es nogāju lejā uz ēdamistabu, Kolins pusaizmidzis, kaut ko bakstīja pa šķīvi ar salātiem. Šī nedēļa bija bez tēva, viņš bija darījumu braucienā Tokijā. Džūlija man atnesa salātus un kafiju. Tā bija vienīgā dvēsele, kas rosījās mājās, jo neviena cita jau nebija. Kā es ilgojos, pēc rīta skūpsta no mammas puses, viņas jaukā smaida, ko sniedza katru rītu, man vajadzēja tās izmest no galvas. Tā bija pagātne, kuras nekad vairs nebūs, kura nekad vairs neatkārtosies.
- Kolin, es eju, - Es noteicu, viņš bija kaut kur iegrimis savās domās. Kolinam bija brīvais gads, viņš jau no septembra gulšņā mājās un neko nedara, izņemot to, ka jājas ar mazgadīgajām, lieto narkotikas un dzer nedēļas nogalēs.
Nokāpu lejā pa kāpnēm, pie mājas jau stāvēja limuzīns, tur noteikti jau sēdēja Nataniels. Šoferis atvēra durvis, es nebiju kļūdījusies, tikai Natanielam blakus sēdēja, mana nākamā pamāte.
- Labrīt, - Es noteicu, gribētu izturēties nepieklājīgāk, bet to nedrīkstēju. Tad ne tikai Kolinam tiktu noņemti naudas līdzekļi, bet arī man.
- Sveika, - Viņa priecīgi nočivināja. Kas gan šajā dienā varēja būt tik jauks, ārā lija lietus un nemaz netaisījās uz saules pusi, kā arī sēdēšana ar viņiem vienā mašīnā.
- Atvainojos par jautājumu, bet kāds ir jūsu prieks iemesls šodienai? - Es mazliet uzbāzīgi, bet ieinteresēti jautāju. Negribēju, lai viņa pārprot manu jautājumu.
- Lietus, - Viņa smaidīdama teica, tas mani mazliet iztrūcināja. Kā tas varēja būt iespējams? Nevar būt, ka viņa izbauda lietu.
- Lietus? - Es neticīgi vaicāju, vai tas vispār bija iespējams, patika pret lietu un izmirkšanu.
- Jā, tas man tik ļoti atgādina Sietlu, tur lija diezgan bieži, tas man atgādina mājas, - Viņa ļāvās domu lidojumam, kam es centos izsekot.
- Paldies, ka izskaidrojāt, - Es pieklājīgi noteicu, negribēju, palikt atbildi parādā.
- Kāpēc tu tik ļoti ienīsti tādu laiku? - Jautājums, mani pārsteidza nesagatavotu. Es nezinu, man vienkārši tas nepatika, nebija nekāda īpaša iemesla.
- Man .. nepatīk izmirkt lietū.. - Es lēnām atbildēju, jo labākas atbildes man nebija. Īsti negribējās turpināt ar viņu sarunu, bet tomēr, man bija viņa jāiepazīst labāk. Mēs jau bijām netālu no skolas, drīz varēšu kāpt ārā.
- Man ir priekšlikums, varbūt šo dienu pavadām kopā, es domāju tavam tētim nebūtu iebildumu? - Mani tas samulsināja. Neiet pirmajā dienā uz skolu un nepavadīt to, kopā ar Natanielu, bet gan ar savu nākamo pamāti. Es nezināju, ko teikt, nevarēju izlemt, kas ir sliktāk. Varbūt tiešam vajadzētu pamēģināt un iepazīt, kas viņa ir par cilvēku. Tas nenāktu par ļaunu, jo es apsolīju tēvam, mēģināt ar viņu sadzīvot, lai, cik lielu naidu es turētu uz viņu, tas paliks pie manis.
- Tas būtu jauki, - Es uztaisot platāko smaidu, ko ir iespējams noteicu. Zināju, ka Natanielam rastos, daudzi lieki jautājumi par to nakti. Mēs kopš tās reizes, vairs netikām runājuši.
- Nataniel, tu tiksi galā? - Viņa māte jautāja.
- Neesmu mazs bērns, - Viņš noteica un izkāpa no limuzīna. Izskatījās, ka viņš nemaz nav apmierināts ar šodienu, vai arī ar to, ka nevarēs ar mani parunāties. Gan jau iztiks, nav jau pasaules gals. Lai gan , man bija vienalga, ko viņš bija izplānojis savā galvā.
- Veiksmi, - Viņa mamma uzsmaidīja ar siltu smaidu, par atbildi viņš aiztaisīja durvis. Varbūt viņa mamma ir jauks cilvēks, vai arī tikai tās ir manas iedomas.
Mašīna sāka braukt un ierunājos. - Kāds ir plāns? - Es cerēju, ka viņa sapratīs, ko es ar to domāju.
- Sāksim ar starbucks, es neesmu izdzērusi ik rīta kafiju, - Viņas smaids izraisīja siltumu, kas likās, ka pārņems arī mani. Tas mīļums un siltums, kas no viņas plūda, bija kaut kas fenomenāls, es nekad nedomāju, ka, kāda spēs manī izsaukt tādas emocijas. Es jutos, it kā blakus sēdētu kāds tuvs cilvēks, kuram es uzticos.
- Labi, - Es iekārtojos ērtāk un skatījos pa logu. Pēc brīža jau redzēju starbucks.
Mēs izkāpām ārā kopā un iegājām iekšā. Kā es dievināju šo kafijas smaržu, kas mani ieskāva no visām pusēm.
- Tu vēlies kaut ko īpašu? - Viņa jautāja.
- Es paļaušos uz jūsu izvēli, - Noteicu un aizgāju līdz galdiņam, kas bija pie loga. Es iekārtojos ērtāk un gaidīju Šarloti ar kafiju. Kafijas krūzi es izdzeršu tikai pieklājības pēc, lai viņai nav jādzer vienai pašai.
Pēc brīža viņa bija klāt, viņas gaita bija tik liega, tik maiga.. - Lūdzu, - Viņa pasmaidīja un nolika man priekšā kafiju. Nezināju, kā viņa uzminēja, bet tā bija baltā, ar putukrējumu un pārlieta ar šokolādi. Viņa bija paņēmusi līdzīgu kā man, tikai bez šokolādes.
- Paldies, - Es pasmaidījusi noteicu. Tikai tagad pamanīju, cik Šarlote ir labā formā, viņš priekš saviem četrdesmit gadiem bija diezgan tieva, labi ģērbusies.
Pēc maza brīža oficiante atnesa mums mazas kūkas. Šarlote laikam bija padomājusi par visu. Vai arī centās man izpatikt. Tomēr viņā bija kaut kas mātišķs, kas man tīri labi patika.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Be-like-snow-beautiful-but-cold-9/757466">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Be-like-snow-beautiful-but-cold-9/757466
