http://spoki.tvnet.lv/literatura/B178/870577
Islandē šobrīd ir 00:29, un es nespēju šo neuzrakstīt. Acīmredzot, šai nodaļai bija jātop tieši šonakt un šobrīd, un es ar to neizsakāmi lepojos. Paldies jums par atbalstu, komentāriem un plusiņiem. Jūs esat paši foršumīgākie uz pasaules. Cheers. 
Jā, šoreiz mūzika ir no animeškas, bet man vienalga, jo šis gabals emocionāli precīzi notonē stāstu.
Viena stunda ir 3600 sekundes. Pati skaitīju. Šoreiz gan katra nodzīvotā sekunde šķita velkamies ļaunāk par nezinu, ko. Man palika labāk, jā. Es varēju staigāt un runāt, jā. Bet tam bija nozīme?
Nē.
Četru stundu laikā viss bija pārvērties gatavā murgā. Mēs NEDRĪKSTĒJĀM pamest māju uz nenoteiktu laika posmu, kā paskaidroja Džareds. Mēs nedrīkstējām atvērt logus vai pieprasīt telefonus. Bija agrs rīts, nule rītausma, kad mūs visus sasauca uz viesistabu, kur arī nosēdināja, bez paskaidrojumiem. Tas man baismīgi krita uz nerviem, bet pēc kādām minūtēm desmit – piecpadsmit, mums atnesa/atveda ēdiena ratiņus. Pat neapjautu līdz tam, cik izsalkusi es biju, un metos ēdienam virsū kā plēsoņa, ignorēdama visas manieres. Ķēru visu, ko redzēju, un man nudien bija pie pēcpuses, kādam paliks ēst vai nē. Bez tam, ēdiens nozīmēja vismaz kādu laika pavadīšanas veidu. Tā nu es ar savu pārbāzto šķīvi nolīdu stūrī un klusībā gremoju, analizēju, stresoju, nervozēju, priecājos, skumu un ilgojos vienlaicīgi. Laiks bija mans ienaidnieks. Es vairs, godīgi sakot, neizpratu laika konceptu. Viss vienubrīd vilkās, bet tad skrēja.
Un pirmoreiz šī “projekta” laikā telpās bija klusums. Neviens ne ar vienu nerunāja. Neviens nestaigāja. Vienīgā skaņa telpā bija nolīgto sargu soļi, dažas nopūtas un elpas vilcieni. Es nometos uz zemes, sakrustoju kājas jogas pozā un aizvēru acis, neliekoties ne zinis par apkārtni un apkārtējo domām. Mans kuņģis bija tik pārbāzts, ka varēju vemt, bet sevi “saņēmu rokās” un dziļi ieelpoju un izelpoju.
Pirmkārt, mana sliktā reputācija bija kļuvusi vēl sliktāka. Ar mani neviens nerunāja, man garām meta lokus un..ak, skatieni. Man nevajadzēja jautāt, lai saprastu, ka nu esmu melnā avs. Te arī izpalika manas iespējas un izredzes uzzināt, kas noticis ar Čārliju. Riskēt arī nevarēju, Džareds jau man piedraudēja, kad neapzinoties, nupat tikusi pie runasspējām pajautāju par brāli.
“Tev ir skaisti zobi”, viņš ļauni novaikstījās, “Ja neuzdosi stulbus jautājumus, man nenāksies tos izsist.”
Un tad es apklusu. Man viņš jau tā kaitināja. Kas tas par vīrieti, kas spēj sievietei ko tādu teikt. Es vienkārši pacēlu rokas un devos prom, neatskatoties ne uz sekundi. Gan Džareds gan Trisiāna bija tēsti no viena nenormālo kretīnu koka, kā teikusi mana māte, labāk no tādiem turēties pa gabalu. Un arī šoreiz es paklausīju.
Ak, brālīt.. es domās sacīju. Kur gan tu esi, kas ar tevi notiek un kur klīst tavas domas. Es zinu, zinu, ka tu neesi vainīgs, tu nespētu ko tik briesmīgu izdarīt. Bet kas tevi pamudināja to darīt, brāļuk? Tikai nesaki, ka es un mans stāvoklis. Ja ar tevi kas notiks, es nepārdzīvošu.
Mani no transa izrāva džinkstoņa, kas sāpēja ausīs. Pavēru acis un pamanīju Džaredu ar zvaniņu rokās, ko nekavējoties atpazinu un sakodu lūpas, lai nesmietos. Tas bija zvans, ko parasti uzkar govīm ap kaklu, biju izaugusi laukos, piepilsētā, un lieliski zināju, kā tieši tās izskatās. Visā histērijā, kas noritēja apkārt, es iekšēji smējos kā kutināta, un pat izdomāju savu jociņu, ja nu tas sasauca Trisiānu? Govs taču ir govs, un cilvēks ir dzīvnieks. Varbūt es mazliet jūdzos. Varbūt ne mazliet.
-Tiem, kuri čīkstēja pēc cigaretēm, tās tiks sagādātas pēc pāris minūtēm,- vīrietis, kā allaž, akmens cietu seju un kretīna intonāciju, sacīja,- Tiem, kuri pīkstēja pēc alkohola, ziņas tādas pašas.- viņš noskatīja visus vienu pēc otra, un apstājās ar skatienu pie manis, atkal ar to riebīgo iešķībo smaidu-Un dažiem labiem man ir vēl labākas ziņas,- skatiens novērsās no manis, un es izelpoju. Biju aizturējusi elpu?- Es dodos prom uz nenoteiktu laiku, sakarā ar pagājušās nakts notikumiem, kopā ar Trisiānu, tāpēc šodien par jums atbildību uzņemsies kāds, kurš ir daudz lielāka pakaļa, kā es, un kurš šeit ir tikpat nozīmīga persona, kā Trisiāna, tāpēc pret viešņu uzvesties ar cieņu, vai skaidrs?- viņš rupjā balsī vaicāja, un pakāpās sāņus. Kā karavīrs, tas kretīns izslējās stalti un sakrustoja rokas pāri krūtīm, kā tāds sūdīgs Holivudas sliktais puika un kaut ko gaidīja. Instinkti man kliedza paskatīties uz durvīm, pa kurām bija jāienāk jaunajam atbildīgajam. Sirds nervozi dauzījās krūtīs, un beidzot pie durvju stikla parādījās siluets.
Durvju rokturis pagriezās un pa tām ienāca persona, kuras smaids piesauļoja visu istabu.
-Tristan,- es mēmi noteicu un aizgriezu seju. Man bija kauns. Man nežēlīgi sāpēja redzēt, cik viņam ir labi bez manis, un cik viņš ir laimīgs. Bija pretīgi atcerēties kā es viņu pametu, un neko nepateicu. Kā es ieminu mūsu attiecības sūdos un izvazāju pa visu pasauli. Es nožēloju, gribēju mukt prom, un aizmirst par šo visu.Taču bija par vēlu. Viņš mani ieraudzīja.
-Mana Blēra?-
Turpinājumu...
