B17.1011

Jutos tā, it kā būtu saņēmusi pļauku. Zināju labi, dzīve ir maita, ne velti biju iepinusies visās šajās likstās jau no pirmā brīža, un nu vēl šis- redzēt manu pirmo mīlestību acu priekšā, kā manu uzraugu nesaprotamā, valsts mēroga pasākumā, absolūti laimīgu un starojošu, kur pretī biju es, nupat atmodusies no bezsamaņas, izskatīdamās pēc sūda un izkāmējusi kā baznīcas žurka. Nez, vai viņš atceras, cik starojoša es reiz biju? Vai arī viņam domās uzjundīja atmiņas par to, kā mums bija to īso laiku? Vai viņš domāja par “mums”? Kas notika viņa galvā?

Saņēmos atvērt acis. Pēkšņi likās, tās kļuvušas smagas un nogurušas. Un viņš bija iesēdies ceļos man pretim, sakniebis lūpas, lasīja mani kā atvērtu grāmatu. Zilās acis noskenēja manu nobažījušos skatienu, un tad aizslīdēja pie Džareda. Es atkal izelpoju. Bija sāpīgi.

Ļoti sāpīgi.

-Džared..- Tristans uzrunāja puisi un palieca galvu uz durvju pusi,- Izejam aprunāties,- viņš sacīja, pieceļoties kājās. Puisis uzmeta vēl vienu skatienu manā virzienā, un tad, neko nesakot, apgriezās un devās prom.

Vārdi “Mana Blēra” vēl žūžoja ausīs.

~

Tristans.

-Atdod telefonu,- es uzrēju Džaredam, labi apzinoties, ka šis lecīgais tips, kas droši vien bija nobiedējis Blēru līdz nemaņai, no manis raustījās kā no nelabā. Te nu beidzot noderīgi bija fakts, ka biju mātes dēls, tātad, pozicijā tikpat nopietns kā viņa pati. Ja būtu mans lēmums, es Blēras dēļ viņu izmestu pa logu. Bet ne par to bija stāsts. Meitene bija briesmās, un man vajadzēja zināt, kāpēc, un kā viņu dabūt no tā visa prom.

Vīrietis ieslidināja telefonu man rokās. Uzreiz atradu mātes numuru, un, uzmetis draudus vēstošu skatienu tam tipam, pasoļoju mazliet tālāk. Es gribēju mātei palīdzēt, viņa taču palūdza. Bet es nezināju, ka viņa uzplēsīs rētas un izdarīs ko tik riebīgu. Tagad zināju, nekas nav sakritība.

-Klausos,- māte atteica. Kā vienmēr, vienaldzīgā tonī. Šoreiz nosmīnēju, kā gribētos redzēt viņas seju. Bet vispirms, man jādzird paskaidrojumi.

-Mammu, kāpēc?-

-Tristan..- mātei fonā nočīkstēja krēsls, šķiet, viņa atkal laikojās,- Tu atbrauci par ātru.

-Par ātru, mammu?- es nicīgi vaicāju,- Kāpēc tu tēlo, ka neko nezini? Tu lieliski zināji, ka es Blēru atpazīšu. Tu zināji, kā viņa izskatās. Un kāds tev no tā labums?-

-Dēls, nepacel balsi pret māti,- viņa iebilda,- Viņa tev nodarīja pāri. Neviena māte negrib sava bērna sāpes redzēt,-

-Tas bija pirms sešiem gadiem, un vispār, tā nav tava darīšana, māt.-

-Tristan,- māte pavēlošā tonī mani uzrunāja,- Izdari to, ko tev lūdzu. Pēc tam varēsi doties atpakaļ pie savas ģimenes, un turpināt tālāko dzīvi. Tas, kas ir projektā, tevi neskar.

-Vai tu man draudi, māt?-

-Nē, nebūt ne. Man tagad ir jāiet, mīļum. Bet,- viņa stingri noteica,- Ja tu pateiksi kaut ko lieku, sekas būs nopietnākas, kā tu iedomājies. Neaizmirsti, ka tev ir cilvēki, kas tev rūp, skaidrs?- viņa noskaldīja. Gribēju iebilst, bet viņa nometa klausuli.

-Boss?- Džareds bijīgi vaicāja. Vairākkārt dziļi ieelpoju un izelpoju, lai nomierinātos un tad pagriezos pret viņu, ieņemdams tādu pašu pozīciju, kā mana māte, kad grasījos teikt ko nopietnu.

-Atved Blēru pie manis.- es tikai nokomandēju. Džareds īsi pamāja.- Un bez zilumiem, skaidrs?