Rojs velta man vienu no tiem smaidiem. – Vai tu taisies zaudēt derībās? – Viņš seksīgā un zemā balsī man prasa.
-Ceri vien! – Es noņemu rokas no puiša kakla un izraujos no viņa tvēriena.
Es paķeru krāsas baloniņu un mēģinu izdomāt, kā lai pataisa puiša darbu labāku.
-Zaudē, Dī! – Rojs paķer mani aiz rokas un pagriež pret sevi. – Tu nezini, cik ļoti es gribu, lai tu zaudētu. – Puisis pieskaras manam vaigam, un es zinu, kur atrodas viņa skatiens.
-Domā par saviem bērniem! – es nošņācos un izraujos. Tad pieeju pie Roja grafiti.
Dzirdu, kā Rojs smejas, bet ignorēja viņa smieklus.
Sāku pūst krāsu uz Roja darba kļūdām un to nedaudz uzskaistināju, bet ne pārāk. Pēc kādas pusstundas esmu beigusi un arī laiks, jo pulkstenis tuvojas septiņiem un mums ir jānotinas. Tikmēr Rojs ir visu novācis.
Rojs man aiz muguras novērtē darbu. – Vai zini, Dī, man šķiet, ka esmu daudzsološs un man ir talants.
Es izbolu acis un iesitu pa puiša roku.
-Tu tiešām esi lieliska. – Pēkšņi viņš veras manī ar tik atklātu skatienu, ka man ir jānovēršas.
-Dabūjam brokastis? – es nomurminu. – Esmu badā.
-Es arī. Ejam. Es zinu kādu labu vietiņu, kur pasniedz izcilas vafeles tepat Bronksā.
-Pagaidi, - es viņu apturu aiz pleca un ieskatos viņam sejā.
Puisis uzjautrināti palūkojās uz mani. – Pārdomāji par zaudēšanu derībās?
Es nosprauslājos un izvelku no somas vati un nagu lakas noņēmēju.
-Es neesmu eksperts, bet es nedomāju, ka tagad ir īstais laiks krāsot nagus, - puisis nosmīkņā.
-Apklusti!
Es uzleju acetonu uz vates kumšķa un paceļu to pret Roja seju.
-Ko tu dari? Tu gribi mani nosmacēt? – viņš iesaucas.
Es iespurdzos. – Tev seja zili zaļa un ja tu nevēlies mūs nodot, tad vajag, lai tev seju notīra.
Rojs aizver acis un ļauj, lai es notīru krāsu. Tā ir tikusi pat uz puiša ausīm. Es cenšos apturēt spurdzienu, bet man tas neizdodas.
-Kas tur tik smieklīgs, Dī? – puisis atver acis un skatās manī.
-Es nesaprotu, vai tu esi krāsojis sienu vai sevi, - uzjautrināti atbildu.
- Abus. - Viņš parausta plecus.
Uzleju acetonu arī uz viņa rokām un tad notīru pati savējās.
Es pārbaudu apkārtni, vai neesam atstājuši pierādījumus un mēs dodamies paēst.
*
Rojam ir taisnība. Lai gan diennakts ēdnīca no ārpuses un iekšpuses izskatās briesmīga, vafeles ar kļavu sīrupu ir ideālas. Mēs abi ēdam tā, it kā nedēļu būtu turēti badā.
-Perfekti, - es nosaku atbīdot tukšo vafeļu šķīvi.
Rojas paceļ galvu no sava šķīvja un uzlūko mani. Tad viņš pārliecas pāri galdam un pieskaras manam zodam, aizskarot lūpu. Es atraujos.
-Ko tu dari? – es viņam uzšņācu.
-Tev uz zoda bija sīrups. – Puisis, it kā nekas nebūtu noticis turpina ēst.
-Izbeidz, Roj! – es asi noskaldu.
-Ko tad?
-Tu zini ko.
-Nē, nezinu gan.
-Uzvesties šādi, - es nošņācos.
-Kā tad? – Rojs atbīda šķīvi un uzsmaida man to smaidu.
Es paņemu dakšiņu un sāku ar to spēlēties. -Netēlo muļķi. Izbeidz uzvesties tik... šarmanti, - es nevaru atrast pareizo apzīmējumu, bet vārds šarmanti, gan nav pareizais,
Puisis paceļ vienu uzaci. – Un kā tieši tas būtu?
-Izbeidz visu laiku man pieskarties, smaidīt uz mani tā, skatīties uz mani un vienkārši izbeidz. – Saprotu, ka izklausos stulba, bet neko tur nevaru padarīt.
-Tātad man vienkārši ir jābeidz eksistēt, kad esmu tev blakus? – Viņš klusi iesmejas.
-Apmēram, - es nopūšos.
-Dī, ja es uzvestos šarmanti, tu to zinātu. Tagad es pat necenšos. Nav mana vaina, ka tu saskati šarmantumu tur, kur tā nav. – Puisis ieskatās man dziļi acīs. - Starp citu, tavas acis šobrīd izskatās īpaši skaistas.
Es ietriecu dakšiņu galdā.
Es arī, Roj.
Es gribu zaudēt.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-31/721548">Aukstums (31)
)
gaidu ar nepacitiibu nakosho 
