-Tagad tev būs jāatstāj liela dzeramnauda, lai kompensētu caurumus galdā - Rojs norāda.
- Manas acis nav skaistas, - noburkšķu un nolaižu skatienu. – Daudziem no tām ir bail.
-Ne man, – puisis rotaļīgi nosaka. – Es nekad tādas neesmu redzējis, un tās brīnišķīgas.
-Kā skatīties ellē un bezdibenī, - es atkārtoju to, ko man kāds bija teicis.
-Debesis tāpat ir pārvērtētas, un man patīk bezdibeņi. Tajos var atrast daudz skaitu lietu, - viņš klusi bilst un man šķiet, ka viņa balss skan nedaudz nedroši.
Es pārsteigti paceļu skatienu un attopos Roja acīs. Es nevaru novērsties.
-Roj, – es aizrādu. – Tu atkal to dari. – Es novēršos un nožāvājos. Man tiešām sāk ļoti nākt miegs. Es paberzēju pieri.
-Piedod, princese, – viņš izmanto manu nīsto iesauku, - bet es darīšu, ko gribēšu.
Par atbildi, es ar acīm ciet kaut ko nomurminu.
-Dī! – man ausīs ieskan balss, un es strauji atveru acis. – Tu tiešām tikko aizmigi pie galda?
-Piedod, es vienkārši neesmu gulējusi, - paskaidroju situāciju un nožāvājos.
- Man arī nenāktu par ļaunu pagulēt, - Rojs man piekrīt un atbalso manas žāvas. – Ejam prom?
Es pamāju ar galvu. Rojs uzmet banknotes uz galda, un mēs izejam pa ēdnīcas durvīm.
-Vēl neesmu gatavs no tevis šodien šķirties, - Rojs nopūšas un pasniedz man cigareti. Es to pieņemu un aizpīpēju to no viņējās.
Es atceros, ka man nav, kur iet un kur gulēt, tāpēc saprotu, ka man ir tikai viena iespēja. Pirms pajautāt Rojam es strīdos ar sevi, tomēr miegs ņem virsroku.
-Varbūt es varu palikt pie tevis? – klusu jautāju.
Rojs iepleš acis.
-Man vienkārši šobrīd nav, kur palikt. Tikai šonakt, - es paskaidroju, pirms viņš kaut ko iedomājas.
-Kāpēc tu man neko neteici iepriekš? – viņš man aizdomīgi jautā.
-Man nav, kur palikt kopš šodienas, - vāji nosaku.
-Kāpēc? – puisis interesējas.
-Es tiešām negribu par to runāt, Roj, labi? Tātad es varu palikt?
-Paliec, cik ilgi tev vajag, Dī, labi? – Viņa balss pēkšņi ir maiga, un es noriju pēkšņi sakāpušo kamolu kaklā. Es neesmu raudātāja.
Kad esam nonākuši pie Roja, puisis ved mani uz savu istabu. Es strauji apstājos.
-Es gulēšu dīvānā.
-Nemuļķojies, Dī, tas dīvāns ir briesmīgi neērts, - puisis saka.
-Iepriekš bija gana ērts, - nomurminu, bet Rojam ir taisnība. Dīvāns tiešām ir briesmīgs.
-Iepriekš man likās, ka tu aizmigsi uz pāris stundām, nevis pāris dienām, - Rojs izbola acis.
- Es neizmetīšu tevi no tavas gultas, - es pretojos.
-Kurš teica, ka es gulēšu dīvānā? – Roja acīs deg viltīgas uguntiņas.
-Nē! – es iesaucos. – Pat netaisos gulēt ar tevi, Roj. Es zināju, ka ir jābūt kādam āķim, kāpēc tu man atļāvi palikt pie sevis.
-Tāds nebija mans mērķis. Tev nav, kur palikt un es piedāvāju. Nav nekāda āķa. Tas arī viss. – Puisis parausta plecus.
Es samiedzu acis pret puisi. Taisnību sakot es negribu strīdēties, jo miegu ciet. – Tu man nepieskarsies, - es norūcu.
Rojs paceļ abas rokas gaisā. – Nope, tikai tad, ja tu pati man lūgsi.
-Tu zini, ka tas nenotiks, - es brīdinu.
- Tad es tev nepieskaršos. Esi apmierināta? Tagad varam iet gulēt, jo es esmu noguris kā suns, – viņš nopūšas un atver savas istabas durvis.
Viņa istaba ir tikpat bezpersoniska, kā otra. Kailas sienas, plata divguļamā gulta, skapis un galds. Vienīgā pazīme, ka te kāds ir gulējis, ir sagumzītā sega un nomestā drēbju kaudzīte uz grīdas.
-Man vajag otru segu, - es norūcu.
Dzirdu, ka Rojs nošņācās, bet iziet no istabas, lai sameklētu prasīto. Es tikmēr ātri saģērbjos sporta biksēs un platā maikā – savās guļamajās drēbēs.
Rojs atgriežas un pasviež man segu. Es to noķeru un uzreiz ielienu gultas sienas pusē. Uzlieku galvu uz spilvenu un iztiepjos. Sajūta ir fantastiska un es skaļi nopūšos, un aizveru acis. Labi, ka es piekritu gulēt gultā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-32/721679">Aukstums (32)
