Sēdēju savā istabā un lūkojos datora ekrānā ar izbrīnu. Dreiks Vetjūs bija sameklējis mani Facebook un bija atsūtījis draudzības uzaicinājumu. Nedroši blisināju acis kā stirna, kas bija nokļuvusi starmešu gaismā.
Kā man to bija jāuztver? Tas bija joks, vai centieni ar mani sadraudzēties? Reāli, ja apstiprināšu draudzību, pastāvēja iespēja, ka Aleksis Bleiks to redzēs savā laika joslā.
Pēkšņi atcerējos Alekša teikto par to kā man bija jāiefiltrējas Dreika ģimenē, lai varētu sniegt Aleksim nepieciešamo informāciju par to, kāpēc Dreika ģimene vēlējās sagraut Alekša ģimenes reputāciju.
Nervozi piecēlos kājās un sāku staigāt no istabas viena gala līdz otram. Nervozi braukāju ar plaukstām gar savām rokām. Es jutos netīri. Biju iepinusies tīklos, no kuriem vēlējos tikt vaļā. Un ceļa atpakaļ vairs nebija. Tikai uz priekšu. Pretī netaisnībai un visam neglītajam.
Man vajadzēja palīdzēt Aleksim, jo tā es varētu atgūt mieru savā ikdienā. Tas bija mans galvenais mērķis. Uz to es biju gatava likt pilnīgi visu. Pat pašcieņu.
Paslēpu seju aiz plaukstām un skaļi nolamājos. Dzirdēju soļus aiz manas istabas durvīm un tad pie durvīm atskanēja klauvējieni.
“Viss kārtībā, saulīt?” Mamma prasīja un atvēra durvis, lai ielūkotos manā istabā. Pamanījusi mani istabas vidū, viņa mazliet pielieca galvu sāņus. “Atkal tava meditācija?”
“Līdzīgi.” Es sameloju un muļķīgi pasmaidīju, kas mammai likās pieņemami, jo viņa man deva atbildes smaidu un aizvēra aiz sevis manas istabas durvis.
Mazliet pateicos sev, ka vecāki mani uzskatīja par mazliet dīvainu. Es viņiem biju puķu bērns, kaut vai sevi par tādu neuzskatīju. Mammai joprojām šķita, ka esmu iestrēgusi tajos trakajos pusaudžu gados, kad šķiet, ka pati zinu vairāk par viņiem.
Vismaz mani lika mierā, kad uzvedos pēc viņu domām nepieņemami.
Pēc desmit minūtēm ilgu pārdomu, es atgriezos pie datora un nospiedu “Apstiprināt” pie Dreika Vetjūsa draudzības uzaicinājuma. Ar nepacietību gaidīju, kas notiks tālāk, taču nekas uz ekrāna neparādījās. Nebiju ne 1 000 000 apmeklētājs, ne Dreika 1 000 draugs, lai tiktu savā veidā uzrunāta. Nekas nemainījās.
Pati nesapratu, ko biju gaidījusi no tā visa. Mazliet sevi domās nolamāju par to, ka biju sacerējusies uz kaut ko vairāk par tukšo neko.
Vēlāk nogāju uz pirmo stāvu, lai apēstu vakariņas pie ģimenes vakariņu galda. Tēvs stāstīja, cik labi viņam iet pa darbu, kamēr mamma stāstīja, cik daudz veikalos viņa paspēja šodien iepirkties, kamēr biju skolā, un es klusēju, kā parasti.
“Varbūt sadraudzējies ar kādiem jauniešiem šonedēļ?’’ Mammas jautājums nebija pārsteidzošs. Viņa man to prasīja katrā nedēļas nogalē kopš mēs šeit ievācāmies.
“Īstenībā, jā, esmu atradusi dažus jauniešus ar kuriem skolas laikā pavadu kopā brīvos brīžus.” Mātei atbildēju. Mamma no prieka sasita kopā plaukstas un deva man apmierinātu smaidu.
“Es zināju, ka tu ar kādu sadraudzēsies. Burvīgas ziņas, Amandiņ! Par to mēs varam iedzert vīnu!”
Pie sevis nobolīju acis, taču vecākiem devu siltu smaidu. Vismaz manas drāmas pulciņa tēlošanas spējas varēja tikt izmantotas ģimenes vakariņu laikā.
Izdzerot vienu vīna glāzi, paziņoju vecākiem, ka došos uz savu istabu. Ejot pa kāpnēm augšā, dzirdēju mammas smieklus un tēva balss intonāciju, kas liecināja, ka viņš joko.
Savā istaba atkal piesēdos pie datora un klejojoši apmeklēju dažādas mājaslapas, cenzdamies atrast kaut ko interesantu. Lieki teikt, ka mani meklējumi beidzās bez panākumiem.
Atskanēja Facebook jaunas ziņas signāls un es steidzīgi atvēru portālu, lai redzētu, kurš man ir atrakstījis. Tas bija Dreiks Vetjūs.
Čau, Amanda! Kā tev iet?
Sveiks, labi. Kā tev?
Nu gan tieši :D Gatavojos rītdienas testam pie Freja. Varbūt vari man palīdzēt?
Un tā es nemanāmi pavadīju savu vakaru, sarakstoties ar Dreiku un aizmirstot to, ka šis puisis man bija svešinieks un viens no tiem, kuri sabojāja manu ikdienišķo dzīves rutīnu.
Nākamajā rītā Dreiks mani sagaidīja pie klases durvīm ar platu smaidu. “Sveika, Amanda.”
Es mazliet sastingu, jo nesapratu, kas īsti notiek. “Sveiks?” Nedroši puisim jautāju un sniedzu neveiklu smaidu. Puisis man piemiedza ar aci un jautāja, vai esmu gatava testam. Droši pamāju ar galvu un sniedzu sev neierastu smaidu.
Ienākot klasē kopā ar Dreiku, es sajutu kā citu studentu skatienu tika pievērsti mums. Mani pārņēma tā nejaukā apziņa, ka Dreiks, skolas futbola zvaigzne, sarunājas ar mani, skolas pelēko pelīti. Tas bija kaut kas “wow” un tieši šo teicieni es arī klusi dzirdēju no studentiem, kam pagāju garām.
Apsēdos savā solā pie loga un koncentrēju savu uzmanību uz skolas autostāvvietu. Tā bija pilna ar jauniešiem, kas stāvēja pie savām mašīnām un pļāpājās. Daži no viņiem arī pīpēja. Tas skolas autostāvvietā bija atļauts tikai augstākām klasēm. Uz autostāvvietu bija notēmētas skolas kameras, tāpēc skolas dežuranti varēja sekot līdzi visām nekārtībām, ja tādas notika, skolas autostāvvietā.
Mans skatiens uzkavējās pie grupiņas, kuru es necienīju. Ar pašu Aleksi Bleiku priekšgalā. Viņa vārdi par to, ka man jāsadraudzējas ar Dreiku, joprojām skanēja galvā, jebkad kad runāju ar Dreiku.
Mazliet uzjautrināja fakts, ka puiša uzdotas uzdevums īstenojās pats no sevis. Ar mani tā bieži nenotika. Laikam jau Aleksim būs paveicies.
Kāda klusa balstiņa manī mani noniecināja par to, ka parakstos uz kaut ko tik nejēdzīgu kā cilvēku izmantošanu.
Taču tāda bija dzīve, kā Merlina Mensona dziesmā “Sweet Dreams”.
Sweet dreams are made of these
Who am I to disagree?
Travel the world and the seven seas
Everybody's looking for something
Some of them want to use you
Some of them want to get used by you
Some of them want to abuse you
Some of them want to be abused
