Sākumskaut kur te:
http://spoki.tvnet.lv/joki/Augustins/722898
Kodiens.
Pusceļā līdz dzīvoklim, jeb precīzāk sakot, otrā stāva kāpņutelpā puiša raito mājupsoli apturēja, kādas sievietes teiktais: Čau, kur tā skriedams?
Puisis nedaudz apstulba no šādiem manevriem, jo šinī mājā, nevienu no kaimiņiem nepazina, un nebija ar' nekādas gribēšanas. Nopētijis balss īpašnieci, kāpņutelpas pustumsā viņš secināja, ka viņa nedaudz vecāka par puisi, un no pirmā acu uzmetiena -nav īsti viņa gaumē.
Vismaz liekie kg arī uzreiz nelec ārā pa visām vīlēm,-viņš nodomāja.
-Čau! Mēs tā kā būtu pazīstami?- Viņš nedroši bilda.
-Nūūuu, esmu Tevi pāris reižu redzējusi pagalmā ar čaļiem...
Aha! Nodomāja Augustiņš. Tātad ja jau viņa redzēja tad viņas dzīvoklis ir pagalma pusē! Tam gan nebija nekādas nozīmes. Lielāka nozīme bija tam ko viņa iespējams redzējusi. Parasti viņš ar čaļiem pagalmā sūca aliņu, skaļi pļāpājot par šo-to it-neko... Bet šad tad gadījās arī pa kādam "kāsim".
Prātojot par to cik viņa varētu būt redzējusi, puisis nevilši iestiepa neveiklu klusuma pauzi sarunā. Tāpēc iniciatīvu atkal uzņēmās viņa:
-Tev tusiņš šodien paredzēts?- sieviete taujāja norādot uz iepirkuma maisiņu, caur kuru nodevīgi spīdēja šampja folijcepure.
-Da ne gluži...- nepārliecinoši nomurkšķēja Augustiņš.
-Tik sen nav dzerts šampis...- svešā sieviete divdomīgi bilda. Šito mājienu gan puisis saprata momentā, un atpogajis plašu smaidu atbildēja : - 12. dzīvoklis..-. Norādot uz augšstāvu.
-Pēc pusstundas būšu klāt..-, viņa bilda un veikli apmetusies riņķī aiztipināja pa kāpnēm lejup.
Pakasījis pakausi Augustiņš kāpa vien augstāk. Par to kas notiek viņam nebija ne jausmas. Tādā veidā tikt pie sievietes kompānijas, ar visām no tā izrietošajām, iespējamajām, sekām, viņam vel nebija gadījies.
Nometis istabā uz galda nesamo viņš ieslēdza reaktīvo kārtošanas režīmu. Drēbes sameta dīvāna veļas kastē, netīros traukus virtuvē, izlietnē. Un pat tukšās pudeles izdevās visas savākt pirms pie durvīm atskanēja kluss, mērķtiecīgs klauvējiens.
Viņa tiešām atnāca!? Puisis mazliet neticīgi sev jautāja.
-A, zvana poga priekš kam?-, verot durvis viņš taujāja, tēlojot vēso džeku.
-A, man negribējās.-, sekoja vienkārša atbilde. Viņai rokās bija kaut kāds maisiņš, kurā kā vēlāk izrādījās bija trauciņi ar dažādiem salātiem, un paliels plastmasas trauks. Tur kā, kā vēlāk izrādījās, bija cepta forele ar dārzeņiem. Vārdu sakot svešā sieviete bija parūpējusies par uzkožamo.
Tālāko vakara gaitu nav vērts aprakstīt, jo notikušais norisinājās pēc banālās shēmas. Šampis- buča, viskijs- dīvāns... .
Svešā sieviete nosaucās kā Nora, bet puisim bija vienalga. Svešā sieviete teica, ka šķirās no vīra, bet puisim bija vienalga.
No rīta viņai iezvanījās telefons, uzmodinot abus no miega. Viņa atbildēja uz zvanu, tīrā krievu valodā. Augustiņu tas biku pārsteidza. Ar miegainu aci viņš vēroja sievietes kailo muguru domājot tikai par to, kad tad viņa beidzot beigs pļāpāt! Viņa runāja mierīgi un pat mīļi.
Bet viss mainījās, kad viņa pabeidza sarunu un nolika telefonu.
-Bļa! Vīrs brauc!-, Nora iesaucās un pieleca kājās. Tūlīt pat, nekautrējoties sava kailuma, viņa steigšus sāka vākt savas drēbes.
-Bijušais vīrs...-, miegains un par savu atmiņu pārliecināts bilda puisis, palabojot sievietes teikto. Stiepjot apakšbikses kājās viņa nikni paskatījās uz puisi.
-Kāds "bijušais" ?!- Nora teica tā it kā puisis būtu ko aplamu pateicis. Augustiņam momentā pieleca.
- Sanāk, ka tu man sameloji?-, viņš inteliģenti bilda, kaut arī prāta bija pavisam cits vārdu sortiments. Atbildes vietā viņš saņēma tikai vel vienu niknu skatienu.
-Nu, forši.-, bilda puisis un arī sāka meklēt savas drēbes pa dīvānu un tā tuvāko apkārtni.
No nedaudz aplietā galda uz to visu noskatījās ceptās foreles galva, kuras miesa pa lielākai daļai bija notiesāta...
