Heyy, te atkal es un arī turpinājums manam stāstam.
Iepriekšējā nodaļa: šeit!
Atkal jau laicīgi atvainojos par kļūdām, kas, ļoti iespējams, kaut kur ir ieviesušās un palikušas nemanītas.
Lasi un izbaudi!
Patīkamu atlikušo dienas daļu!
...
Šausmās pavērtu muti, vēros uz mirušo, tad pacēlu galvu un, pat necenšoties apslēpt bailes sejā, ieskatījos sejā meitenei, kura atgādināja akmens statuju, nevis cilvēcisku radību.
- Kas tu esi? – vārgi izdvesu, pasperdama soli atpakaļ.
- Trešā Vārtu sargātāja, kapteine Meja Mēnesnīca, - piesitusi ar dūri pie sirds, formālā balsī meitene man paziņoja, - un tu nāksi man līdzi.
- Kas tev liek tā domāt? – savācu savas pašcieņas paliekas un cīņassparu, lai neliktos, ka esmu galīgākā lupata. Kā atbildi saņēmu vien ļaunu smaidu, un Meja izstiepa savā priekšā dūri. Noriju siekalas – zīme bija nepārprotama.
Pāris stundas vēlāk es sēdēju tādā kā cietumā. Cik man bija zināms, cietuma kameras bija tumšas, nemazgātas, netīrumiem un maziem, nelūgtiem viesiem pildītas šauras telpas, kur, blakus akmenscietām lāviņām, uz sienas ar krītu tika atzīmētas ieslodzījumā pavadītās dienas. Kā rādās, tas bija mīts, vismaz par šo cietumu tiešām – mana mītne bija gaiša, plaša, tīra, ar lielu logu, ko gan no abām pusēm ieskāva restes. Pie loga bija neliels galdiņš… Godīgi sakot, man likās, ka dažas kopmītnes pilnīgi nobālēja uz šīs vietas fona.
Telpa bija paredzēta četriem ieslodzītajiem, taču neviena cita nebija. Nopūtos un apsēdos uz gultas pa kreisi no loga. Tā arī man nebija ne jausmas, kādā īsti sakarā es atrodos šeit un, kamēr mani veda, neuzdrošinājos arī neko mēģināt paskaidrot, jo aiz manis visu laiku bija dūrē savilkta roka. Es biju redzējusi, cik ātri nomira Lūks, un es šeit ierados, lai atrastu māsu, manos plānos miršana acumirklī neietilpa.
Bet gan jau mani izsauks uz nopratināšanu vai kaut ko tamlīdzīgu, tad es varēšu visu izskaidrot un tikt brīvībā, mierināju sevi.
Paskatījos pa logu, taču tur nebija ko redzēt – vien pelēcīgu toņu jūklis, kas likās saplūdis vienā, it kā kāds būtu bildei noņēmis asumu.
- Ziniet, man ir pilnīgi vienalga, - izdzirdēju skaļu balsi un piecēlos kājās. Ieinteresēta, pieslīdēju restēm. Divi vīrieši, ar lielu piepūli, veda pa gaiteni varen ņipru meiču, kas tik spīvi cīnījās par iespēju atbrīvoties, ka nekas cits neatlika, kā vien viņu turēt aiz katras rokas un vaiga sviedros vilkt uz priekšu.
- Es esmu nepareizais cilvēks! Jūs mani nedrīkstat ieslodzīt! – meitene kliedza. Tikai mirkli vēlāk nopratu, ka tā varētu būt mana kameras biedrene. Abi uzraugi nostājās pretī manai kamerai un tad vienkārši… izgrūda meiteni cauri restēm.
Man atkārās žoklis – vai šīs restes bija tikai skata pēc? Nākamajā mirklī saņēmu noraidošu atbildi, jo meitene metās atpakaļ, taču atdūrās pret metālu.
- Jūs tā nedrīkstiet darīt! – viņa kliedza nopakaļ aizejošo mugurām, taču neviens pat neizrādīja, ka ir dzirdējis viņas vārdu.
- Cūkas! – meitene nokliedzās un tad noslīdēja zemē, paslēpdama seju plaukstās. Paspēru soli uz viņas pusi, klusi noklepodamās, pietupos.
- Uz ko tu vēl blenz? – uzšņāca mana kameras biedrene, paceldama uz augšu savas acis, kuras bija aizmiglojušās no asarām.
- Tevi? – paraustīju plecus.
- Ej kārties, - nopūtos par viņas noraidošo, naidīgo attieksmi. Ja tikai man izdotos ar viņu uzsākt sakarīgu sarunu – man taču vajadzēja kaut kā uzzināt, kas īsti šī par vietu un, kas sagaidām ārpusē.
- Klausies, viss būs kārtībā, - mēģināju viņu uzmundrināt.
- Tu esi slima, vai ne? – meitene man uzmeta pilnīgas neizpratnes pilnu skatienu, aiz kura slēpās neizsakāmas bailes, - Vai nāve tev saucas kārtībā?
Tagad bija mana kārta ļaut sejā parādīties jautājumam.
- Šis ir Nāves Bunkurs, lose, - meitenes pleci notrīsēja, - neviens un nekad neaiziet no šejienes savādāk kā miris.
Man atkārās žoklis. Nebija pamata neticēt viņai, kā nekā, viņa dzīvoja šajā pasaulē, viņa pārzināja šejienes iekārtu.
Manos plānos nepavisam neietilpa miršana! Man vajadzēja atrast Luīzi un atgriezties mājās, kā biju solījusi. Es nelauzu doto vārdu.
- Jābūt taču kādai iespējai tikt laukā! – iesaucos.
- Neviens un Nekad neaiziet no šejienes savādāk kā miris, - ar īpašu uzsvaru atkārtoja meitene, apveltot mani ar žēlu, asarainu skatienu, - tādas iespējas vienkārši nav!
Man sāka trīcēt rokas, tāpēc savilku viņas dūrēs.
- Ir jābūt ceļam, - uzstāju uz sava, neticēdama, ka šeit ir tik sasodīti drošs ieslodzījums, ka neviens nekad nav spējis aizbēgt.
- Es jau tev teicu, - meitene pieslējās kājās, pārsoļoja pāri telpai, lai atkristu gultā un paslēptu seju spilvenā.
- Trīs dienas un tu mirsi, - viņa nomurmināja spilvenā, pirms atkal ļāva vaļu asarām.
