Sveicināts tu, tu un tu!
Šeit atkal narami un nākamā nodaļa manam stāstam.
Iepriekšējā: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atver-acis-pusnakti-3/676954
Jau iepriekš atvainojos par kļūdām!
Savas atsaukmes un ieteikumus droši raksti komentārā!
Lasi un izbaudi!
...
Mīļā tante Anja.
Devos meklēt Luīzi. Nezinu, kad atgriezīšos.
Taču es atgriezīšos.
Es apsolu.
Keila.
Nospiedu Sūtīt un mirkli vēroju telefonu. Tas nebija viens no jaunākajiem Samsung modeļiem, taču par vecu viņu arī nevarēja nosaukt – man šis tālrunis bija vien mazliet vairāk kā trīs mēnešus. Mazliet palika žēl, ka tagad tā nāksies…
Vēl pirms es biju paspējusi pārdomāt, nometu telefonu zemē un sadragāju ar zābaku cieto, biezo zoli. Es vairs nevarēju palikt pilsētā. Kas zina, kad tantei darbā atradīsies brīvs brīsniņš, lai pārbaudītu savu telefonu. Nebūs jāgaida ilgi, kad visa pilsēta būs sacelta kājās.
Uzliku galvā kapuci un izpeldēju no sudrabaino konteineru aizsega šķērsielā. Man bija aptuveni septiņas stundas laika. Somu uz leju vilka nelielais ēdiens daudzums, ko pirms kāda laika biju nopirkusi viņā pilsētas galā. Jo dažādākās vietās būšu manīta, jo grūtāk būs mani atrast, ne tā?
Debesis bija samākušās, taču nelija. Pēc vakarnakts lietus gaiss bija spirgs, un zeme – slapja. Uz ielām un trotuāriem bija izplājušās pamatīgas peļķes, no kurām ūdeni, garām braucošie, auto, izšļakstīja uz visām pusēm.
Neticami, ka bija pasaules, kura nerotēja ap Sauli, kuru nesauca par Zemi. Tajā bija mana māsa. Kāpēc? Tā arī nespēju izprast, kāpēc lai kādam no citurienes vajadzētu sagūstīt Luīzi. Viņa taču, tāpat kā es, bija visparastākais cilvēks, kas ik dienu dodas savā rutīnā, lai vakarā nāktu mājās un darītu to no jauna un tā vēl arvien.
- Tieši laikā, - atkal pagāja laiks, līdz atradu vietu, kur izšķīros ar cilvēku no otras pasaules, noslēpumaino, kaitinošo Lūku, taču man viņš bija vajadzīgs kaut tāpēc vien, ka viņš ir no otras pasaules un zināja, kā tikt uz to.
Taču, ja viņš prata ceļot no vienas pasaules uz otru, kāpēc viņš klaiņoja apkārt pa mežu un nedevās mājās? Aizdomīgs tipiņš, zināju, bet ko darīt, ja man viņu vienkārši vajadzēja? Tiklīdz atkal spēšu uztvert saikni ar Luīzi, kratīšos no viņa vaļā, pirms tam gan vajadzēja izvilkt no viņa pietiekami daudz informācijas.
- Kāpēc tieši pusnaktī? – painteresējos, kad bez piecām minūtēm divpadsmitos, Lūks pēkšņi sakustējās un sāka vilkt uz zemes kādu savādu pentagrammu.
- Mēs visi esam pusnakts bērni, - puisis, neatraudams skatienu no zemes, ar kāju iezīmēja vairākus, nenoslēgtus apļus, - trīspadsmitās pusnakts bērni.
Neizpratnē saraucu pieri – vai viņš gadījumā nebija izbēdzis no kādas psihiatriskās klīnikas?
- Nāc, - nostājies pentagrammas vidū, Lūks pastiepa man plaukstu. Varēju vien nopūsties, jo man taču nebija izvēles, vajadzēja vien uzticēties kaut kādam trakajam, cerībā, ka viņš tomēr nav traks.
- Un noslēdz apļus, - paklausīgi ar šņorzābaka purngalu savilku apļu līnijas kopā. Jāteic, ka Lūka vilktie apļi izskatījās tik precīzi, kā ar cirkuli zīmēti.
- Un ko tagad? – mazliet nievājošā tonī noprasīju, palikusi ar Lūku pentagrammas vidū, taču atbildi nesagaidīju.
- Minūte, - puisis noteica un kaut ko nomurmināja svešā mēlē. Man aizcirtās elpas – zīmes un līnijas iekrāsojās pērļbaltā, spožā krāsā. Nē, tā nebija krāsa, bet gan gaisma – līnijas sāka starot, spožāk un spožāk, līdz…
- Aizver acis, - Lūks nočukstēja un satvēra manu plaukstu. Paklausīgi samiedzu kopā plakstiņus. Mani apvija gaiss, kas likās tik tīrs un smaržoja pēc kaut kā sveša, bet ne nepatīkama. Nākamajā mirklī manas kājas atrāvās no zemes, un es sagriezos mežonīgā virpulī. Vienīgais, kas likās daudz maz reāls, bija Lūka plauksta, kas cieši turēja manējo un sniedza tādu kā drošības sajūtu.
Tad atkal viss kļuva stabils, atradu pamatu zem kājām. Arī mana plauksta tika atlaista, tāpēc uzskatīju to kā zīmi, ka drīkstu atvērt acis. Pasaule apkārt nebija mainījusies, taču es zināju, ka šī vairs nevar būt planēta Zeme – es elpoju citas pasaules gaisu.
- Laipni lūdzu Mēness Bērnu Pasaulē, - Lūks pārspīlēti paklanījās. Uzmetu viņam skatienu, kas skaidri teica: Aizej izaudz!
- Lūkass! – no koku aizsega iznāca viscaur melnā tērpusies meiča.
- Meja, - puisis atsaucās un pasmaidīja.
- Tu izgāzies savu pienākumu izpildē, - meitene saltā balsī paziņoja, izstiepdama uz priekšu dūrē savilktu plaukstu.
- Meja, paklausies… - Lūka balsī ieskanējās izmisums, viņam cenšoties ātri sameklēt vārdus, lai izskaidrotu situāciju, taču nekas par nesaprotamu ņurdienu nesanāca.
- Ardievu, brāl, - par Meju sauktā izpleta pirkstus un Lūks saļima man pie kājām, krūtīs zaigojot sudraba zibens strēlei.
