Atceries mani (22)2

Es nebaidos no nāves, es baidos nemēģināt.

Saģērbos tā, ka jutos neaprakstāmi labi. Tas lika man sajusties... atriebīgai? Kaut kā tamlīdzīgi. Uzvilku mugurā ādas jaku, kreklu un džinsus, sakārtoju matus pāri pleciem un devos Oliveram līdzi uz lejas stāvu. Atvadījāmies no mammas un devāmies uz Olivera balto subaru markas mašīnu, kura laistījās pret sniega baltumu.

-Ko tu teiktu par kaut ko labāku, nekā motocikliem?- Olivers vaicāja, paskatīdamies uz mani,- Ko tu teiktu par ideju piedalīties sacīkstēs?

-Sacīkstēs?-

-Jā,- Olivers sacīja,- Tādās, ka tev adrenalīns kūsā vēnās. Domas atslēdzas..

-Labi,- es piekritu,- Esmu ieintriģēta. Par ko ir runa?

-Mašīnu sacīkstes,- Olivers atbildēja,- Vakarā pa mežu notiks ellīgas sacīkstes. Gaismas, ātrums, uguns, nauda...- puisis pievēra acis, kaut ko atcerēdamies,- Iespēja pārbaudīt sevi..

-Esmu ar mieru,- es piekritu,- Bet pirms tam es gribu izmēģināt tos motociklus.

-Kā vēlies,- Olivers smaidot atteica,- Tavs vārds ir mans likums.

Pagriezu skaļāk radio, pa kuru skanēja ļoti laba dziesma, un atlaidos krēslā, atspiezdama galvu pret pagalvi. Šodien es sevi pat nepazinu. Diena šķita ļoti gara, un tā vēl ne tuvu nebija galā. Ko šis vakars sagādās?

Olivers tikai skatījās uz priekšu, šķiet, pamatīgi aizdomājies. Nolēmu puisi netramdīt un paskatījos pa logu, kur garām slīdēja dažādas mājas un sētas, kur rotaļājās bērni un sēdēja vecas omītes. Kopš dzīvoju uz ielas, tas bija mans sapnis. Iegūt māju, mīlošu ģimeni un bērnus. Sema, kas bija, tonakt tika nogalināta. Tagad biju es. Meitene ar to pašu vārdu, bet ar citu dzīves mērķi.

-Esam klāt,- Olivers, izrauts no domām, teica, nogriežoties pie kādas milzīgas, bēša krāsas trīsstāvīgas mājas, kura izskatījās iespaidīga,-  Aiziešu pēc motocikliem. Paliksi te?

-Edgars ir mājās, vai ne?- saprazdama, par ko viņš runā, pavaicāju. Olivers pamāja un aizvēra durvis, nesagaidīdams manu atbildi. Puisis iegāja garāžā un izveda no tā abus biedējošā paskata agregātus, kuri izskatījās draudīgāki, nekā iepriekš, kad tos redzēju šodien. Tirpas noskrēja pāri kauliem, redzot melno milzu agregātu, kuru iepriekš nesavaldīju. Mana doma arvien vairāk sāka šķist muļķīga.

Sapurinies, Samanta, es sev noteicu, Tu to varēsi. Tev ir jāsajūt spēks sevī.

Olivers pieāķēja tādu kā piekabi pie mašīnas un bez lielas piepūles iecēla abus motociklus tajā pa vienam. Kad viņš to darīja, tas šķita tik vienkārši, bet, manuprāt, es nespētu pacelt pat ratu motociklam. Turklāt Oliveram bija trenēts augums, kas ļāva izrādīties viņa vīrišķīgumam. Plātīzeris tāds.

-Esi gatava?- Olivers, iekāpis atpakaļ mašīnā, vaicāja.- Vai tomēr izstāsies?

-Ne šoreiz,- godīgi atteicu,- Es gribu izmēģināt, kā tas ir. –

-Iepriekš, kad skatījos brāļa video, tevi no motocikla nevarēja dabūt nost. Tu svaidījies un prati pat dažādus trikus.- 0livers izteica komplimentu. Žēl, ka es to neatceros, man gribējās piebilst, bet likos mierā,- Todien viņš teica, ka tu esot vienkārši kaut kāda aktrise.

-Viņš tev neteica, ka mēs bijām pāris?—

-Neteica gan,- Olivers plati pasmaidīja,- Izklausīsies ļauni, bet mani priecē tas, ka tu to neatceries. Toties skats bija iespaidīgs.

-Ar ko Edgars nodarbojas?-

-Viņš taisa filmas. Nu, tas ir, saliek kopā video, radot iespaidīgus darbus. Lai kāds kretīns mans brālis arī nebūtu, tas ir viņa lauciņš.-

-Nu jā,- vienaldzīgi piekritu un, intereses mākta, atlocīju salonā iebūvēto spogulīti, lai nopētītu sevi. Zilumu gandrīz nevarēja manīt. To nodeva tikai simetriskā starpība starp abām acīm.

-Tu izskaties labi,- Olivers mierināja, satverdams manu roku,- Mēs viņam pamatīgi atspēlēsimies par to, ka viņš tev iesita.

-Tas bija nejauši,- es atrunājos, pati nesaprazdama, kāpēc to pateicu.

-Ne jau par to,- Olivers nosmīnēja,- Par to, ko viņš ir nodarījis mums abiem. Zini to teicienu, ka „Nekas tā nesatuvina divus cilvēkus kā kopīgs ienaidnieks”?-

-Neatceros, ka būtu to dzirdējusi,- es klusi atbildēju un pārdomāju viņa vārdus. Edgars bija mans ienaidnieks? Ienaidnieks? Tik spēcīgs vārds? Un ja nu beigās izrādās, ka Olivers mani ir vazājis aiz deguna visu šo laiku, un es neuzticos pareizajam?

-Esam klāt,- viņš paziņoja un izkāpa no mašīnas. Saņēmusi dūšu, sekoju viņa piemēram un apgāju ap mašīnu, lai palīdzētu Oliveram izņemt motociklus no bagāžnieka. Kad melnais agregāts bija izdabūts no bagāžnieka, uzliku uz tā rokas, vēlreiz pārdomādama, vai rīkojos pareizi.

-Padod ķiveri,- es noteicu un paņēmu no Olivera melno ķiveri. Uzliku to galvā un uzliku uz acīm aizsargstiklu. Neskatoties, ko viņš dara, uzkāpu uz motocikla, un aizvēru acis, vienkārši ļaudamās rīkoties instinktiem.

Nu taču, es sev teicu, Dari to. Tu to proti.- iedrošināju sevi, un, iedarbinājusi motociklu, metos taisni uz priekšu. Sajutusies drošāk, atvēru acis un izelpoju plaušās sakrājušos gaisu. Ātrums bija elpu aizraujošs. Bailes bija zudušas, un es izbaudīju ātrumu. Vējš plivināja matus un es jutos labāk, nekā jebkad. Ar auguma palīdzību un paraujot stūri, parāvu motocikla ratu uz augšu un no sajūsmas iesmējos. Atliku motociklu atpakaļ horizontālajā pozīcijā un, apgriezusi to apkārt, braucu atpakaļ pie Olivera, kurš izskatījās patīkami pārsteigs.

-Un tu teici, ka nemāki braukt- puisis nošūpoja galvu izbrīnā,- Tad spēlēsim pa tavam.

-Pa manam?-

-Dodu tev handikapu,- Olivers izaicināja,- Pārbaudīsim, kas ir ātrāks, mašīna vai motocikls.- viņš piemiedza ar aci. – Bet pirms tam,- viņš pienāca man klāt, noņēma ķiveri man no galvas un uzspieda man mīļu buču uz lūpām,- Piedod, es..-

-Aizveries!- atcirtu un pievilku viņu sev klāt.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-23/692084