Atceries mani (19)5

Es nespēju sakoncentrēt domas, tāpēc atmetu domāšanai ar roku un skrēju prom tik ātri, cik vien varēju. Tālumā saskatīju savas mājas un sāku skriet ātrāk, klupdama, krizdama, it kā mani, kāds vajātu. Kad nejauši paklupu, paskatījos uz aizmuguri, un, par spīti tam, ka tur neviena nebija, es pieslējos kājās un burtiski kā lode ielidoju mājās, radot neizpratni mājiniekos.

Uzskrēju augšup pa trepēm un automātiski ieskrēju iekšā pa pirmajām durvīm, kur atdūros kā miets. Neapšaubāmi, tā bija mana istaba, jo visur bija manas bildes. Istabā valdīja nevainojama kārtība un es automātiski pievērsos bildēm pie sienas. Aizvēru aiz sevis durvis un piegāju pie sienas. Bildes ar draugiem, ar ģimeni, ar māsu... bildes ar Edgaru manī izraisīja riebumu, un tās noplēsu no sienas un izmetu miskastē. Viņš, tonakt, kad mani piekāva, bija viens no iniciatoriem. Un tagad, domādams, ka es neko neatceros, centās mani apmānīt.

-Tuk, tuk,- mamma pieklauvēja pie durvīm un uzmanīgi pavēra durvis, lai pabāztu pa tām galvu,- Sema, tev viss kārtībā?- viņa vaicāja, droši vien dzirdējusi manu straujo elsošanu.

-Ar mani viss ir kārtībā,- es samelojos, paslēpdama bildes aiz muguras. Mamma saprata, ka kaut kas mani satrauc, un paskatījās uz sienu, kurā nu iztrūka pāris desmiti bilžu.-Mammu?

Viņas sejā tas izraisīja smaidu.- Jā, meitiņ?-

-Neļauj Edgaram šurp nākt,- es sacīju, skatoties viņai acīs,- Viņš bija ar tiem cilvēkiem tonakt, kad mani piekāva..-

Mammas seja izmainījās. Viņa teju vai... nobālēja.- Mammu?- es satraukusies viņu uzrunāju,- Tev viss ir kārtībā? Mammu?

Viņa smagi nopūtās un pavērās manī ar nožēlu.- Es to zināju,- viņa klusi teica,- Edgars negribēja, ka tu to uzzini. Viņš todien bija kaut ko salietojies un nepiefiksēja, ko ir izdarījis. Viņš cerēja, ka tu būsi cita meitene. Kad es viņam pazvanīju un par to pastāstīju...-

-Viņš saprata, ko ir izdarījis,- es pabeidzu viņas domu. Mamma pamāja ar galvu,- Es uz tevi nedusmojos. Tu centies mani pasargāt.

-Samanta...- mamma papleta rokas, lai apskautu mani, bet es stāvēju kā sasalusi.

-Nevajag mani apskaut,- auksti atteicu un mammas rokas nolaidās.- Kur tad Nellija?

-Drīz būs,- mamma sacīja un, saņēmusi mani aiz rokas, pieveda pie sienas, kur bija manas un māsas bērnības bildes. Divi pilnīgi pretstati ar vienādām acīm. Vismaz tā man šķita. Mani mati bija tumši, saskanīgi ar brūnajām acīm, bet Nellijas mati bija gandrīz tik gaiši kā saule.

-Jūs kādreiz bijāt gandrīz nešķiramas,- mamma ar smaidu sejā atcerējās,- Pat gulējāt vienā istabā.... kaut kas starp jums notika. Tāda kā šķelšanās.. manis dēļ. Es esmu vainīga.

Jautājoši paskatījos uz viņu,- Kā gan tu vari būt pie tā vainīga?

-Jo Nellija ir mana kopija,- mamma noslaucīja asaras no vaigiem,- Man vienubrīd šķita, ka viņa ir mana otrā iespēja izdzīvot manu sapni. Es taču nesapratu, ka sabojāju savu meitu un otru meitu pametu novārtā,- viņa raudot teica,- Šķiet, ka tādas lietas saproti tikai tad, kad zaudē viņas abas.

-Tu jau neesi Nelliju zaudējusi,- es vainīgi teicu,- Par sevi gan es nemāku teikt. Man tas viss ir svešs.

-Tieši par to es vēlējos tev teikt,- mamma ierunājās,- Es tevi pierakstīju pie ārsta.

-Lieliski,- es tēlojot pasmaidīju,- Paldies.

-Tad mums visiem taps skaidrs, kā rīkoties,- viņa piebilda,- Vai esi izsalkusi?

-Nē, ne īpaši,- es atteicu,- Un tu?

-Esmu jau paēdusi. Tu tik ātri uzskrēji augšup, ka nepaspēju tev ko pateikt,- mamma iešķībi pasmaidīja un, saņēmusi mani aiz rokas izveda no istabas un veda lejup pa kāpnēm,- Tev ir ciemiņš,- viņa sazvērnieciski nočukstēja.

Nokāpām pa trepēm un devāmies uz viesistabu, kur uz mani lūkojās elektriski zilu acu pāris.

-Oliver?- apmulsusi vaicāju, lēnām sperot soļus uz priekšu,- Ko tu te dari?

-Uzzināju, ka esi atpakaļ un gribēju sasveicināties,- puisis sacīja un, panācies man pretī, apskāva mani, būdams daudz garāks. Pāri viņa plecam redzēju, ka mamma paceļ īkšķus augšā. Vai viņa zināja ko tādu, ko es nezināju?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-20/691960