Atceries mani (20)3

Mamma izturējās neparasti jauki. Šķiet, ka Olivers, lai arī kas viņš būtu, viņai patika un arī puisis šķita izbaudām procesu. Vienīgais, ko es par viņu zināju, bija viņa vārds, un nekas cits. Es nezināju, kāda loma viņam bija manā dzīvē. Mana cerība bija, ka spēšu noturēties un neļaut pāragri kādam uzticēties.

-Sema, vai nāksi man palīgā?- mamma pavaicāja, un es negribīgi piecēlos no dīvāna. Paskatījos uz Oliveru, kurš izskatījās ļoti apmierināts ar mammas izturēšanos. Devos pie mammas un nostājos viņai blakus. Mamma bija sagatavojusi banānus un veselu čupu olu.

-Ko darīt?- es pavaicāju, un mamma pasniedza man ingredientus,- Ko gatavot?

-Banānu pankūkas,- mamma priecīgi atteica,- Tas ir tavs mīļākais ēdiens. Tas ir, bija.

-Nu jā,- es pasmējos,- Tikai es neatceros, kā tās gatavot.

-Tas nekas,- mamma paraustīja plecus,- Nav nekas grūts. Iesit bļodā olas, sagriez banānus ripiņās, pieliec klāt mazliet miltu un kanēļa, un tad pasauc mani,- viņa stāstīja, pati turpinādama griezt salātus. Iesitu stikla bļodā pāris olas, ātri sagriezu banānus un parādīju veikumu mammai,- Malacīte. Tagad paņem blenderi un sakul visu mīklā.

Atradu blenderi pie plīts, pievienoju vadu elektrībai un ieslēdzu rūcošo priekšmetu. Nedroši tuvināju asmeni virsmai un viss pašķīda uz sāniem. Izbijusies atlēcu sāņus, tieši brīdī, kad Olivers nostājās man aiz muguras. Maigi uzlicis rokas uz manējām, puisis atbalstīja galvu man pret plecu.

-Es tevi pamācīšu, kā to darīt,- viņš teica un ar manu roku kontrolēja darbību. Viņš iegremdēja blendera asmeni dziļāk šķidrumā un nekas nešļakstījās apkārt.

-Tev nav tas jādara,- sajutusies neveikli, atteicu,- Tu esi viesis.

-Tas nekas,- Olivers vienaldzīgi atteica,- Man patīk gatavot.

Neko neatbildēju un vēroju, kā lēnām veidojas mīkla. Kad tā bija gatava, mamma man pasniedza interesantu pannu, kurā bija tādi kā apaļi iedobumiņi. Paņēmu kausu un ielēju katrā iedobumā mazliet mīklas.

-Smaržo lieliski,- mamma teica, un ielika pannu krāsnī,- Jūs varat iet pastaigāties. Es te tikšu galā.

-Nav slikta doma, vai ne, Sema?- Olivers pavaicāja. Nobolīju acis un devos nomazgāt rokas. Pēc tam, uzmetusi Oliveram niknu skatienu, devos uz savu istabu, lai pārģērbtos. Laukā joprojām bija ziema un treniņbikses un džemperis nebija tas īsti piemērotākais apģērbs.

Novilku džemperi un iekaucos no sāpēm. Saliekusies devos uz vannas istabu un pagriezos ar muguru pret spoguli, novērtēdama savu muguru. Tā bija viscaur asiņaina un šur un tur bija nobrāzumi un rētas. Skats izskatījās tikpat sāpīgs, kā arī tas bija.

-Tev palīdzēt?- Olivers jautāja, atspiedies pret durvīm. Izbijusies tvēru pēc dvieļa un aptinu to sev apkārt,- Neslēpies. Nav jau nekas tāds, ko es savā dzīvē nebūtu redzējis,- viņš ķircināja.

-Vai es tev devu atļauju ienākt manā istabā?-

-Es dzirdēju tavu spiedzienu,- Olivers attaisnojās,- Un tava mamma teica, lai uzeju paskatīties, kas ar tevi noticis.- viņš sacīja.- Nāc, apgulies. Es sakopšu tev muguru.

-Nevajag, pati tikšu galā.-

-Neliedzies,- viņš pienāca man klāt un pacēla mani rokās, it kā es būtu viegla kā saldējuma kaste.

Olivers mani apguldīja manā gultā uz vēdera un apsēdās man blakus.- Noiešu pie tavas mammas pēc aptieciņas. Izskatās slikti. Ko tu darīji?

-Nav tava darīšana,- es uzrūcu,- Es negribu tavu palīdzību. Es tevi pat nepazīstu.

-Pazīsti gan,-

-Nepazīstu! Es nevienu no jums neatceros. Kad jums tas pielēks?-

-Tas, ka mans brālis tevi sāpināja, tas nenozīmē, ka es darīšu to pašu,-

-Kā tu zini, ka es runāju par Edgaru?-

-Kad atnākšu atpakaļ, pastāstīšu tev visu,- Olivers apsolīja un izgāja no istabas. Noņēmu dvieli no muguras un atbalstīju galvu pret spilvenu. Cik ilgi es, nebiju normāli gulējusi? Kur nu vēl mīkstā, siltā gultā?

Olivers atgriezās īsu mirkli vēlāk. Puisis apsēdās man blakus, un es, pat neskatoties uz viņu, zināju, ko viņš dara.- Mazliet dedzinās, tikai nesaliecies,- viņš piekodināja. Satvēru spilvenu pirkstos un aizžmiedzu acis, gaidīdama sāpes. Olivers tikai mazliet pieskārās pušumam, kad es zvērīgi iekaucos. Šķita, ka viņš būtu aizdedzinājis rētu.

-Fuck, Samanta, nomierinies,- Olivers teica, un pēkšņi viņš vairs nesēdēja man blakus. Puisis apsēdās virs manis tā, ka es nevarēju pakustēties,- Pacieties.- viņš piekodināja. Iekodos spilvenā, un centos nekliegt, cik ļoti tas sāpēja.- Nu re, iztīrīts ir. tagad apkopšu brūces. Tas sāpēs mazāk,- Olivers mierināja. Dzirdēju, ka viņš rokas pa aptieciņu un pēkšņi istabā kāds ienāca.

-Kas pie velna te notiek?- Edgars uzrūca, un Olivers pat nepagriezās, lai uzlūkotu brāli,- Novācies no manas meitenes!

-Viņa nav tava meitene,- Olivers iecietīgi atteica, nokāpjot no manis,- Un tevi Ilze te neielaida, tāpēc vācies.

-Es tev teicu, ka tu viņai nepieskarsies,- Edgars nikni teica un metās brāļa virzienā, aizmirsusi sāpes, es metos starp viņiem un Edgara dūre, kas bija paredzēta brālim, trāpīja man pa seju

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-21/691971