Atceries mani. (10)5

Agnese dzīvoja tepat netālu un ik pa brīžam pameta skatienu uz atpakaļ, it kā lai pārbaudītu, vai es tur aizvien esmu. Viņa dzīvoja lielā, baltā mājā, kura izcēlās uz pārējo pelēko māju fona. Apmulsusi sekoju viņai līdzi līdz mēs iegājām telpā, kura bija krāsaināka, nekā biju gaidījusi. It visur mijās baltie, oranžie un dzeltenie toņi. Kaut kas man šeit šķita pazīstams, bet nevarēju tā īsti pateikt, kas tieši.

Agnese uzskrēja augšup pa trepēm, un es, pavisam apstulbusi, apliku rokas sev apkārt, nopētot telpu. Uz sienām auga efejas, kuras bija izpušķotas ar dekoratīvajiem ziediem. Šur un tur bija pa vāzei un dažādiem citiem interjeru papildinošiem objektiem, kas nevis piebāza telpu, bet gan piepildīja. Agnese atgriezās pie manis, nesot rokās čupiņu drēbju, ko pasniedza man.- Nāc,- viņa teica, un, satvērusi mani aiz rokas, norādīja uz telpu, kas atradās gaiteņa galā,- Tā ir duša. Uzvārīšu tev kafiju un sadomāšu, ko abas varam uzkost.- viņa smaidot teica, un, kad meitene grasījās iet prom, aizturēju viņu ar vārdiem.

-Kāpēc tu to dari?- es klusi vaicāju, nodūrusi skatienu uz drēbēm,- Un ja nu es neesmu tā, ko tu meklē? Ko visi meklē? Ja nu tā ir kļūda?-

Agnese saskuma,- Es nespētu sajaut ne ar ko savu labāko draudzeni uz pasaules. Tu sēdēji pie manas gultas, kad mani vecāki šķīrās, un tu mani nepameti. Tu nekad neaizgāji, kad mans tētis zaudēja darbu, un tu vienmēr mani mierināji. Tevis dēļ es esmu dzīva, Sema.- Agnese teica, cieši veroties manī,- Ej, nomazgājies, tad parādīšu tev bildes. Varbūt atmiņa atgriezīsies..

Devos uz dušu un noliku drēbes uz poda vāka. Atgriezu vaļā ūdens krānu un, izvēlējusies želeju, iepilināju to ūdenī.  Ieliku vannas korķi, lai ūdens neplūstu prom, un paskatījos uz sevi spogulī. Manas acis bija skumjas. Tajās vairs nebija agresijas kā iepriekš. Agneses teiktais bija atstājis, man par izbrīnu, lielu iespaidu. Tātad, mēs bijām labākās draudzenes, un nu viņa bija mani atradusi pēc tik ilga laika, un tādu, kura neatceras, kas ir viņa pati...

Novilku netīrās drēbes un iekāpu vannā, pamanīdama to, kā bija izmainījies mans ķermenis. Visus kaulus varēja redzēt tik izteikti, ka šķita, ka manī vairs vispār nav gaļas. Apsēdos ūdenī un centos nomierināties ar ūdens palīdzību. Tas patīkami sildīja nosalušo ādu un es pat atļāvos atgāzties ūdenī, lai saslapinātu seju ar silto ūdeni. Izmazgāju matus un noberzu ādu tiktāl, ka tā bija sārta. Pamanīju, ka man sāk sačokuroties āda uz pirkstiem, tāpēc izlēmu, ka ir laiks kāpt ārā no dušas. Aptinu sev apkārt dvieli un palūkojos spogulī. Es beidzot biju tīra. Nekādu dubļu pēdu uz sejas, nekādas netīrumu pēdas. Mati bija spīdīgi un daudz veselīgāki. Arī seja šķita daudz citādāka. Veselīgāka un tīrāka.

Noslaucījos dvielī un uzvilku mugurā drēbes, ko Agnese man bija sagādājusi. Vispirms uzvilku apakšveļu, kura man knapi derēja, bet tomēr bija labāka, nekā iepriekšējā, kas bija pievalgusi ar ķermeņa siltumu un smaku. Pa virsu uzvilku draudzenes sagādāto balto krekliņu un zilos džinsus. Kājās uzāvu zeķītes, pa virsu uzvilku džemperi un paņēmu ķemmi rokās. Izsukāju matus un apmierināta nopētīju sevi spogulī.

It kā nekas nebūtu bijis.

-Tuk, tuk,- Agnese pavēra durvis,- O, tu esi gatava. Izskaties daudz labāk,- meitene apmierināti sacīja, nopētot mani,- Tās ir tavas drēbes. Senāk mēs mēdzām mainīties.- viņa teica un strauji novērsās,- Dod, izmazgāšu tavas netīrās drēbes,- meitene teica un pieliekusies, paņēma smirdošo čupu,- Nekautrējies.- viņa sacīja un izgāja no vannas istabas. Sekoju viņai un apstājos pie istabas, kura bija viscaur baltos toņos, bet tas, kas mani piesaistīja, bija bildes pie sienas. Iegāju istabā un pieskāros bildei, kur bija divas meitenes, kurām abām bija nosmulētas mutes ar šokolādi. Zem bildes bija paraksts. „Sema un Agnesīte. 2000. gads.” Agnesi atpazinu uzreiz, bet otrā meitenē es saskatīju līdzību ar sevi. Tās pašas acis, tie paši mati...

-Mēs bijām Siguldā toreiz,- Agnese, nostājusies man blakus, sacīja,- Un mana mamma mums nopirka veselu burciņu šokolādes, ko mēs izēdām aptuveni stundas laikā,- meitene pasmējās. Vāji pasmaidīju un aplūkoju nākamo fotogrāfiju, kurā bija skaists zīmējums. Tas bija Agneses portrets.

-Tev ļoti patīk zīmēt,- meitene sacīja,- Un tas ir tavs talants.- viņa piebilda.- Tev arī ļoti, ļoti patīk dejot.- viņa piebilda. Kad viņa pieminēja dejošanu, man gar acīm nozibsnīja tāda kā ainiņa, kur man aiz muguras ir mazi bērni un, kustības, ko daru es, viņi atkārto.

-Sema?- Agnese bijīgi vaicāja, uzlikdama man roku uz pleciem, atsaucot realitātē,- Viss labi?

-Viss labi,- es samelojos,- Kur ir Olivers?- es pavaicāju, pati neaptverot, ko saku. Izbrīnā piešāvu plaukstu pie mutes. Es taču pat nezināju tādu vārdu. Kas viņš bija? Un kāpēc es par viņu iedomājos?

-Nesaprotu, par ko tu runā,- viņa atteica,- Nāc ēst. Ēdiens atdzisīs,- Agnese mudināja. Saklausīju melu pieskaņu viņas vārdos, bet tomēr nolēmu sekot. Iespējams, ka drīz es sevi atradīšu. Nemaz tik ilgi nav jāgaida.

Kad devāmies uz virtuvi, telpā ienāca puisis, kurš šķita ļoti redzēts. Puiša acis vispirms pievērsās Agnesei, un uzlūkoja meiteni ar mīlestību. Meitene iespiedzās un metās puisim ap kaklu, lai noskūpstītu viņu. Aizgriezos un apliku rokas sev apkārt, cenšoties nelūkoties uz kaut ko tik privātu.

-Sema?- puisis apmulsis vaicāja, raugoties pāri Agneses galvai,- Sema, tā esi tu?- viņš pienāca man klāt, un, aizmirsis Agnesi, uzlika rokas man uz vaigiem un pacēla acis pret sevi.- Sema..

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-11/690437