Atceries mani (9)3

Puisis uzmeta man savādu skatienu un it kā atrāvās no manis. Izdvesusi klusu „piedod”, pagriezos prom un devos augšup pa trepēm. Ierāvusi galvu plecos, spēru soļus augšup pa kāpnēm un gandrīz skriešus devos uz lielveikalu, lai atrastu tualeti. Šeit jau biju bijusi vairākkārt, patiesībā, tik bieži, ka varētu atrast, kurp doties, pat tad, ja man būtu aizsietas acis. Iegāju tumšajā telpā un ieslēdzu gaismu. Atvēru ūdens krānu, aizslēdzu durvis un, sažmiegusi rokas ap izlietnes malu, uzmetu skatienu sev spogulī.

Mežone. Mežone, kura nezina, ne savu vārdu, ne adresi, ne uzvārdu, ne vecumu.

-Fuck,- es nolamājos, pieskardamās matiem, kuri bija savilkušies ērkulī,- Fuck! Fuck!

Pabāzu galvu zem ūdens un centos matus sakārtot. Atmetusi galvu atpakaļ, sakārtoju mitrās šķipsnas pāri kalsnajiem, izstīdzējušajiem pleciem un pieliecos pie spoguļa, lai nopētītu savu seju. Bāla āda, iekritušas acis, pietūkušas lūpas... es gan neatceros, kā izskatījos agrāk, lai salīdzinātu, bet, pēc tā, ko es redzēju, varēja spriest, ka labi nav.

Pārliku kapuci pāri galvai un sakārtoju matus pāri pleciem. Aizvilku ciet rāvējslēdzēju un izgāju no tualetes, kur skatienu man uzmeta divas korpulentas pensijas vecuma dāmas.

-Kāda jaunatne!- viena no viņam šausminājās, kad pagāju garām.- Briesmas!

-Pašas tādas jaunatnē bijāt,- atcirtu un nogriezos sānis uz veikalu, kur skatlogā mirdzēja dažādas kūciņas, bulciņas un cepumi. Vēders protestā iegurkstējās, atgādinot par sevi, un, ar lielu nepatiku, aizgriezos un devos tālāk. Cilvēku veikalā nebija daudz, un arī skatieni mani nevajāja tik traki kā citas dienas, tāpēc izgāju laukā, kur sniga.

Ak, Ziemassvētki. Par to runāja visapkārt. It viss par to atgādina. Sākot no sarkani baltajiem aksesuāriem, rotaļlietām un priekšmetiem, kas tā vien lika atcerēties par svētkiem. It visur pat smaržoja pēc piparkūkām, kas padarīja manu dzīvi vēl grūtāku. Šķita, ka mans vēders ir pieplacis mugurkaulam, un nācās pievarēt sevi, lai nenočieptu kādu gardumu. Sen jau nebiju to darījusi un pat negrasījos atsākt.

Apsēdos uz soliņa pie strūklakas un pievilku kājas pie zoda. Kurp doties? Ko meklēt? Sev jautāju, skatoties uz ģimeniskajām ainām, kas bija man apkārt. Mazi bērni kā mazi mērkaķīši bija pieķērušies saviem vecākiem, kurus uzlūkoja ar bezierunu mīlestības pilnu skatienu.

Man nācās novērsties, lai neizplūstu asarās. Protams, uz ielas es jutos briesmīgi, bet redzēt kūsājošo mīlestību sev apkārt, bija vēl briesmīgāk. Ja garāmgājēji vēl neēstu, būtu daudz labāk. Vismaz smarža, kas vijās visapkārt, neiedarbotos uz manu vēderu. Par bļodiņu zupas es atdotu savu labo nieri. Diemžēl dienas devu, ko izsniedza patversmēs, jau biju guvusi un nu man bija vairāk kā divpadsmit stundas, kuru laikā man  vajadzēja vai nu mirt badā, vai meklēt ēdienu pašai. Rakāšanos pa miskastēm atmetu jau sen. Kopš dabūju ar nūju pa muguru, sapratu, ka nevēlos to piedzīvot vēlreiz.

-Sema?- kāds vaicāja, piesēžoties man blakus. Izlikos to nemanām un skatījos taisni uz priekšu,- Samanta, tā esi tu? Sema?- kāda meitene mani uzrunāja. Paskatījos uz viņu neizpratnē,- Sema!- meitene iesaucās un apskāva mani,- Tu esi dzīva!

Ja to var nosaukt par dzīvi.- Mani tā nesauc,- īgni atcirtu un parāvos nostāk no viņas apskāviena,- Kas tu esi un ko tev no manis vajag?

-Es esmu tava draudzene,- meitene sacīja, gandrīz ar asarām acīs,- Mani sauc Agnese. Mēs kopā esam izaugušas. Tu mani neatceries?- viņa skumji vaicāja.- Kur tu biji?

Neatbildēju un nopētīju meiteni. Viņai bija blondi, bizē sapīti mati, pati viņa bija maza auguma un tik tīra, ka būtu negods viņai pieskarties.- Sema?

-Es nezinu, kā mani sauc,- atklāti sacīju,- Tāpēc nevaru pateikt, vai esmu tā Sema, ko meklējat.

-Tevi sauc Samanta, bet tev patīk, ka tevi sauc par Semu,- Agnese stāstīja, pieceļoties kājās.- Tu esi tik nenormāli tieva. Nāc, es aizvedīšu tevi paēst,- Agnese mani pierāva kājās un ieveda tuvējā kafejnīcā, kur no smaržas man gandrīz sareiba galva.- Nāc,- viņa mudināja, apsēdinot mani uz baltā dīvāna pašā kafejnīcas galā,- Es tev paņemšu ko paēst.- viņa teica un piegāja pie letes.

Sāku knibināt garos nagus un centos nejusties neveikli. Samanta. Sema. Mani tā sauc. Man ir draudzene, kura man iedos ēst. Piekāst draudzeni, piekāst vārdu, man būs ēdiens. Un man pat nebūs jātērējas!

Agnese atgriezās, turot rokās divus šķīvjus, ko pastūma manā virzienā.- Paēd, un pastāsti man, kur tu biji,- meitene teica, apsēžoties man iepretim. Vienā no šķīvjiem bija rozā krāsas zupa, kurā peldēja zaļumi un kaut kas balts.- Aukstā zupa,- viņa smaidot teica. Bailīgi paņēmu rokās karoti un sāku ēst vēso ēdienu, kas padarīja garšas kārpiņas vai trakas.- Garšo?

-Mhm..- klusi noteicu, ēdot zupu. Pāris minūšu laikā zupas trauks bija tukšs un es ķēros klāt kartupeļiem ar gaļu, kas smaržoja debešķīgi. Atcerējos, ka esmu meitenei parādā par laipnību, tāpēc sāku stāstīt visu, ko es atceros.

-Es nezinu, vai esmu tā Sema, ko tu meklē,- teicu, griežot gaļu mazākos gabaliņos,- Esmu uz ielas kādu laiku. Esmu bijusi pa pusi Latvijas. Tas arī viss.

-Tava ģimene tevi meklē,- Agnese teica, uzlūkojot mani ar žēlumu,- Saule, tu esi smagi slima.

-Būs jau labi,- es vēsi atteicu, un Agnese iesmējās,- Kas ir?

-Tagad man šaubu nav, ka tu esi mūsu Sema,- Agnese smaidot teica,- Mums trūkst tevis..

-Paldies par pusdienām,- es mainīju tēmu, atstumjot šķīvi no sevis,- Es nu došos,- atteicu un piecēlos kājās. Agnese man aizšķērsoja ceļu,- Kas ir?

-Nāc man līdzi,- viņa lūdza,- Uzticies man.- viņa pastiepa roku man pretim. Mirkli blenzu uz to un lēnām paspiedu viņas plaukstu, kas pret manējo bija silta.- Tu man uzticies?

Smagi nopūtos,- Jā,- es atteicu,- Es tev uzticos. Jo, ja nav nekā, tad arī nav, ko zaudēt.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-10/690376