http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-63/696465
- Kristas līgavainis, - smejoties atteicu, - Vienu brīdi man likās, ka tu pārsprāgsi no dusmām, - turpināju kaitināt viņu.
- Kāpēc Kristas līgavainis tev dāvina ziedus? - Eduards joprojām likās aizdomu pilns.
- Dainis ir Edija brālis, - atteicu, - Un izrādās tieši viņš paņēma to naudu, - paskaidroju, - Viņš vienkārši atvainojās par visu, kas viņa dēļ noticis, tāpēc uzdāvināja šīs rozes, - ārti pārstāstiju visu.
- Tātad Edijs un Stefānija tiešām neņēma to naudu, - redzēju, ka Eduards mainās. Viņš noteikti nožēlo, ka uzbrucis Edijam nepamatoti.
- Bet tieši pateicoties tev, viss noskaidrojās tik ātri, - paslavēju viņu, - Pēc tava apciemojuma, Edijs bija runājis ar Daini un tad arī viss noskaidrojās.
- Tad jau es esmu tāds kā varonis, - Eduards mani sasmīdināja, paceļot rokas un rādot muskuļus, kurus es tāpat caur virsjaku neredzēju.
- Tu noteikti esi mans varonis, - apskāvu savu puisi un iedevu viņam mazu buču uz lūpām.
- Man likās, ka tu ar svešiniekiem neskūpsties, - Eduards atgādināja par mūsu iesākto rotaļu.
- Uz brīdi man likās, ka tevi pazīstu, - mēģināju izlocīties.
- Tad tu ar visiem, kurus it kā uz brīdi pazīsti, tā sveicinies? - jau atkal atgriezās iepriekšējais pavedinātājs.
- Ar visiem, - pārliecinoši teicu.
- Man liekas, ka kāda te pamatīgi pelnās, - Eduards saraucot uzacis, nopētija mani.
- Vai viņa? - norādot uz iedomātu tēlu aiz Eduarda muguras, jautāju. Puisis uzķērās, jo uzreiz pagriezās, lai redzētu, uz ko es rādu, bet es pa to laiku, sāku skriet mājas virzienā, ar cerību, ka viņš mani nepanāks tik ātri.
- Viltniece, - saprotot, ko esmu izdarījusi, Eduards sāka skriet man pakaļ, - Es taču tevi tāpat noķeršu, - viņš no tāluma brīdināja. Pagaidām es jutos drošībā, savus piecus metrus tālāk kā Eduards, bet zināju, ka ilgi tā vairs nebūs.
Viņš ļāva man kādu pusminūti būt priekšā, līdz panāca mani.
- Es taču teicu, ka noķeršu, - apskaujot mani no aizmugures, Eduards apstādināja mūs abus.
- Es ļāvu tev sevi noķert, - meloju viņam, pagriežoties pret viņu.
- Un es tev ticu, - Eduards atteica, piekļaujot mani sev ciešāk klāt. Mūsu lūpas sakļāvās un skūpsts kļuva tikai kaislīgāks. Es vēlējos izģērbt viņu tepat, tomēr saprotot, ka atrodamies ārā, aukstumā, apturēju sevi.
- Klau, tu šodien esi saticis savu tēti? - skūpsts man neviļus atgādināja par to, ka Alens mani no rīta pieķēra lavoties ārā no Eduarda istabas.
- Vēl, ne, - Eduards noraidoši purināja galvu, - Kāpēc tu tā prasi? - viņš gribēja zināt.
- Viņš mani pieķēra, - nolēmu brīdināt viņu par to, ka Alenam viss ir zināms.
- Kur pieķēra? - Eduards mani nesaprata.
- Nu, brīdī, kad lavījos prom no tavas istabas, man vajadzēja spert vairs tikai pāris soļus līdz savai istabai, bet koridorā iznāca Alens un nepārprotami saprata, ka nakti esam pavdījuši kopā, - pat atstāstot to visu, jau atkal nosarku. Labi, ka ārā bija pietiekami tumšs, lai Eduards neredzētu, ka esmu ļoti samulsusi.
- Tātad tētis arī zina? - Eduards drīzāk izskatījās atvieglots nekā satraukts.
- Kāpēc tu saki arī? - šoreiz bija mana kārta uzdot jautājumu, kura atbilde nedaudz biedēja.
- Mammai mani nevajadzēja pieķert, viņa vienkārši pajautāja, - Eduards vēsi atteica.
- Un tu viņai visu izstāstīji? - nespēju noslēpt šoku.
- Viņai jau tāpat bija skaidrs, ka tieši tevis dēļ, atkal esmu mājās, - puisis paskaidroja.
- Es neiešu mājās! - iespītējos. Mani tiešām biedēja doma, ka visi visu zina. Kamēr mēs slēpāmies, jutos drošībā, tomēr tagad es baidījos, ka agrāk vai vēlāk, bet kāds man to visu pārmetīs. Man tiešām bija nenormāli lielas bailes par to visu.
- Tu taču āksties! - Eduards bija pārliecināts, ka jokoju.
- Vai tad izskatās, ka es jokoju? - biju pati nopietnība.
- Nu, tad salsim kopā, - Eduards joprojām turēja mani savos apskāvienos un mēs stāvējām uz vietas, neizkustoties.
- Paliksim tepat? - neticīgi pārjautāju.
- Ja te tev būs labi, tad jā, - Eduards izskatījās tikpat nopietns, cik es pirms brīža.
- Es tiešām baidos iet mājās, - čukstus atzinos.
- Mamma tevi mīl, - Eduards mani mierināja, - Tu esi viņas bērnības draudzenes meita, tāpēc viņa tevi mīl tāpat kā mūs, savus bērnus, - viņš atklāti teica, - Ja mēs sastrīdētos, tad drīzāk viņa mani aizsūtītu prom, ne tevi, - pēc pēdējās piezīmes, pasmaidīju.
- Tev ir lieliska ģimene, - atzinos, - Jo vairāk es jūs visus iepazīstu, jo biežāk aizdomājos par saviem vecākiem, - klusi piebildu.
- Pastāsti man par viņiem, - Eduards ierosināja, uzsākot lēnu gaitu mājas virzienā.
- Es reizēm nesaprotu, vai atceros konkrētas lietas no bērnības vai vienkārši atceros bildes, kuras vēl nesen skatījos kopā ar tavu mammu, - skumīgi teicu, - Man bail, ka drīz viņa pavisam izgaisīs no manām atmiņām, - pirmo reizi kādam atklāju savas patiesās bailes.
- Tu noteikti nekad viņu neaizmirsīsi, - Eduards jau atkal mani mierināja, - Tev ir arī tēta fotogrāfija? - puisis painteresējās.
- Es pat nezinu viņa vārdu, - atzinos.
- Tad mums ir iemesls doties mājās, lai to noskaidrotu, - viņš tomēr atrada iemeslu, lai nepaliktu ārā.
- Tu centies mani apmuļķot? - viltīgi smaidot, jautāju.
- Es to nedarītu! - Eduards taisnojās, - Esmu pārliecināts, ka mamma spēs atbildēt uz visiem jautājumiem, ko tu viņai uzdosi, - puisis paskaidroja.
- Laikam jau būtu muļķīgi tagad slēpties no tavējiem, - sapratu, ka jābeidz spītēties un jādodas mājās.
- Es tev pilnībā piekrītu, - Eduards vienkārši mani atbalstīja, - Mēs taču mājās ieiesim tieši tāpat kā tagad, - puisis pacēla manu roku turot savējā.
- Varbūt ne tik ātri? - lūdzoši uzlūkoju viņu, nemaz necenšoties izraut savu plaukstu, jo man ļoti patika kā tā ieguļ viņa rokā.
- Labi jau labi, - Eduards neiebilda, - Es vienkārši nolēmu riskēt un pajautāt.
Mana sirds sāka daudzīties arvien ātrāk. Bija palikuši vairs tikai kādi divdesmit metri līdz vārtiņiem, un mēs jau tuvojāmies mājai. Alens no rīta smaidīja un ķircināja mani, bet kā izturēsies Rūta? Vai viņa izliksies, ka nekas nav mainījies, vai arī teiks visu ko domā.
- Tu paliki pavisam klusa, - Eduards mani uzrunāja, pārtraucos pārdomas, - Vai viss kārtībā?
- Viss ir labi, - patiesi pasmaidīju un ļāvu, lai Eduards atver vārtiņus un es varu ieiet iekšā.
- Un viss būs labi, - viņš no mugurpuses piebilda.
Gribēju vēl kaut ko piebilst, tomēr aprāvu sakāmo, jo atvērās mājas durvis. Uzreiz ieslēdzās arī gaisma, kas parasti apspīdēja pagalmu. Joprojām nespēju saskatīt, kurš šobrīd nāk ārā.
- Man nāk papildspēki, - Alens skaļā balsī priecīgs paziņoja. Šķiet viņš gribēja, lai to dzird arī Rūta, - Kurš pirmais piesakās? - vīrietis painteresējās, paceļot un parādot sniega lāpstu.
- Es taču šodien jau tīrīju, - Eduards iebilda.
- Kamēr tu biji prom, atkal ir sasnidzis, - Alens norādīja uz taciņu.
- Labi, - Eduards nolēma palīdzēt tētim, - Ej iekšā paēd, es nekavēšos, - puisis man piemiedza ar aci, un ar skatienu pavadīja mani.
Vai tik tas nebija kārtējais viņa vecāku plāns. Kamēr Alens palika ārā, man bija jādodas iekšā pie Rūtas. Tātad man neizbēgt no sarunas, kas sekos.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-65/696879
