http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-62/696264
- Kas ir ar Ediju? - Krista joprojām nesaprata, ko Dainis vēlas pateikt, bet man bija pilnīgi skaidrs.
- Viņš bija dusmīgs, - Dainis ieminējās.
- Par ko tad šoreiz? - priekšniece laikam bija pieradusi pie sava līgavaiņa brāļa dusmu uzplūdiem un neapmierinātību.
- Viņu apsūdzot naudas zādzībā, - Dainis ieminējās.
- Es tikai ieminējos Eduardam, ka iespējams viņš vēlējās man ieriebt, - negaidot sarunas turpinājumu, vēlējos sevi aizstāvēt, - Bet es nezināju, ka viņš dosies pie Edija visu noskaidrot, - vainīgi paskaidroju, - Piedodiet, ja radīju nepatikšanas, - kamols kaklā kāpa arvien augstāk. Es jutu, ka vēl nedaudz un es sākšu raudāt.
- Edijs to naudu nav ņēmis, - Dainis pārliecinoši teica.
- Es ar viņu vakar vakarā paspēju parunāt, - atkal jau pārtraucu priekšnieces līgavaini.
- Ļauj man, lūdzu, pabeigt, - Dainis ar smaidu uzlūkoja mani. Tas ļāva man nedaudz nomierināties, jo smaids izskatījās labvēlīgs, - Es nācu atvainoties, - viņš paskaidroja.
- Par ko? - Krista neizpratnē jautāja.
- Tas viss ir noticis manis dēļ, - Dainis atteica.
- Es tevi nesaprotu, - priekšniece piebilda.
- Es aizmirsu tev pateikt, - vīrietis izskatījās vainīgs, - Tu taču parasti man aizdod, ja man vajag skaidru naudu, - Dainis atgādināja līgavai, - Todien tu biji kaut kur izgājusi, bet man bija jāsteidzas. Es no kases paņēmu divdesmit eiro, un aizmirsu tev pateikt.
- Tu gribi teikt, ka radīji mums galvassāpes savas aizmāršības dēļ? - Krista nopietni jautāja, - Tu vispār spēj iedomāties, ko liki pārdzīvot tam nabaga bērnam? - viņa norādīja uz mani, - Anastasija baidījās, ka atlaidīšu viņu šī iemesla dēļ. Un jabkurš cits manā vietā to būtu arī izdarījis, - priekšniece piebilda.
- Man tiešām ir ļoti žēl, - Dainis patiesi atvainojās.
- Es varu tikai priecāties, ka man pietika saprāta nevainot naudas nozušanā Anastasiju, - Krista atteica, - Tu tā nedrīksti darīt! - viņa pārmetoši teica Dainim.
- Es saprotu, ka esmu ievārījis pamatīgas ziepes, - vīrietis secināja, - Man tagad ir jāatvainojas tik daudziem, - viņš saprotoši piebilda, - Edijam un Eduardam jau tā nebija labas attiecības, tagad tās kļuvušas vēl sliktākas, - Dainis ieminējās.
- Es Eduardam visu paskaidrošu, - ieminējos, - Un es patiesi priecājos, ka viss ir noskaidrojies, - atzinos.
- Man ir piedots? - Dainis jautājoši uzlūkoja mani.
- No manas puses jā, - smaidot teicu, - Bet Krita izskatās joprojām dusmīga, - it kā čukstus teicu, tā izvilinot arī priekšnieces smaidu.
- Es tūlīt, - Dainis paziņoja un ātri izskrēja no salona.
- Kas viņam notika? - apjukusi uzlūkoju Kristu.
- Nav ne jausmas, - viņa bija tikpat lielā neizpratnē kā es, - Gan jau mājās noskaidrošu, - sieviete piebilda.
- Man laikam arī būs jāatvainojas Edijam, - skaļi spriedu, - Kaut gan es jau vakar viņam atvainojos, tāpēc tas laikam būtu lieki, - prātoju.
- Dubults neplīst, - Krista piebilda, neko vairāk nesakot. Es sapratu, ka vēl viena atvainošanās nāks tikai par labu.
- Lūdzu, lūdzu, piedodiet daiļās dāmas, - salonā atgriezās Dainis.
Viņam rokās bija rožu pušķi. Viens bija koši sarkans, otrs rozā.
- Es tomēr ceru kādreiz iegūt jūsu piedošanu, - viņš pazemīgi teica. Koši sarkano rožu pušķi Dainis pasniedza savai līgavai, izvilinot patiesu smaidu, bet rozā rozes sniedza man.
- Es taču jau piedevu, - man ļoti sen neviens nebija dāvinājis ziedus.
- Puķu nekad nevar būt par daudz, - Dainis atteica un iedeva man arī draudzīgu buču uz vaiga, - Es zinu, ka Kristai savu piedošanu lūgšos vēl visu nakti, - viņš klusi iečukstēja, liekot man ieķiķināt.
- Tu taču saproti, ka Anastasija man izstāstīs to, ko tu viņai čukstēji, - Krista mīļi piedraudēja.
- Es pat ceru, ka tā, - Dainis atteica, - Bet nu gan man jāiet, - viņš vēlreiz piegāja pie savas līgavas un kaislīgi viņu noskūpstija, - Būšu tev pakaļ septiņos, - Dains piebilda un atkal nozuda, dodoties savās darba gaitās.
- Mēs šodien strādājam līdz septiņiem? - pārjautāju, jo Daiņa teiktais bija palicis līdz galam nesaprasts.
- Viņš jau atkal izrunājas pirms paspēju pati kaut ko izstāstīt, - Krista paskaidroja, - Mums šodien ir teātris, tāpēc cerēju, ka pēdējo stundu salonā iztiksi bez manis, - viņa ieminējās.
- Nekādu problēmu, - uzreiz piekritu, - Man taču nav grūti pastrādāt vienai, - piebildu.
- It īpaši, ja parādās klienti, kas vēlas, lai tieši tu nogriez viņiem matus, - Krista jau atkal ķircinaja mani par Ēriku.
- Īpaši tad, - spēlēju viņai līdzi.
Atlikusī diena kā parasti, vienkārši palidoja. Kad Krista devās ģērbties, es kādas trīs reizes paskatījos pulkstenī, lai atkal un atkal pārliecinātos, ka tik tiešām ir jau septiņi un vairs tikai stunda palikusi līdz darba dienas beigām. Kur gan palika tas laiks?
Dainis arī nekavēja, tāpēc jau piecas minūtes pāri septiņiem, es paliku viena. Man tika uzticēta salona atslēga, kas nozīmēja to, ka rīt nedrīkstēšu kavēt, savādāk priekšniece gaidīs aiz durvīm. Vismaz es sapratu, ka atslēga ir tikai viena, vai arī es kaut ko pārpratu.
Pusastoņos ieradās pēc pieraksta pēdējais klients. Tā bija gadus četrdesmit veca sieviete, kurai šodien bija jādodas uz vīra darba pasākumu, kurš notikšot kādā divdesmit kilometrus attālā muižā. Ierašanās vakarkleitās un uzvalkos. Viņai gan ne visai patīkot šādi pasākumi, un tāpēc viņa ļoti priecājas, ka tie notiek tikai reizi pusgadā. Vienreiz pirms Ziemassvētkiem, otrreiz vasarā, kad firma svinot savu jubileju.
Reizēm pati brīnos, cik daudz par cilvēku var uzzināt nepilnās trīsdesmit minūtēs. Īpaši, ja viņiem patīk runāt un viņi to dara neticami ātri. Brīžiem likās, ka nespēšu uztvert visu, ko viņa stāsta, jo vārdi bira kā no pārpilnības raga.
- Vai es varētu apgriezt matus? - Eduards ienācis salonā, jautāja. Viņa acīs mirdzēja viltīga uguntiņa un tā jebkurā brīdī varēja pārvērsties neizsakāmi lielā kaislē.
- Manuprāt, jūs izskatieties lieliski, un friziera pakalpojumi šobrīd nav nepieciešami, - izturējos pret viņu kā pret vienu no klientiem.
- Iepriekšējā reizē man matus grieza kāda galīgi nepieredzējusi meitene, tāpēc neesmu pārliecināts, ka viņai viss izdevies kā nākas, - viņš zināja kā varētu mani pakaitināt.
- Šķiet, ka matus jums griezusi īsta profesionāle, - izbraucot ar plaukstu caur viņa tumšajiem matiem, aizstēvēju pati sevi.
- Nu, ja jūs tā sakiet, - Eduardam patika mani pieskārieni, to izteica viņa ķermeņa valoda.
- Esmu pārliecināta, - koķeti teicu, - Un vispār mans darba laiks šodien ir beidzies, tāpēc es vēlētos doties mājās, - ieminējos.
- Vai jūs ļausiet svešiniekam jūs pavadīt? - Eduards turpināja uzsākto pavedinošo rotaļu.
- Ja vien apsoliet būt solīds un kārtīgs vīrietis, - smaidot atteicu.
- Es savādāks nemaz nemēdzu būt, - viņš nopietni piebilda.
Aizslēdzot salona durvis, atcerējos par rozēm. Priecājos, ka nebiju paspējusi ieslēgt signalizāciju, tāpēc ātri atkal atslēdzu vaļā durvis, aizskrēju pēc ziediem, un nu biju gatava doties mājās.
- Kas tev tās par puķēm? - Eduards gribot nespēja noslēpt greizsirdību.
- Man tās uzdāvināja jauks vīrietis, - nolēmu nedaudz viņu pakaitināt.
- Kas par vīrieti? - puisis kļuva tikai greizsirdīgāks. Tātad es viņam noteikti nebiju vienaldzīga!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-64/696662
