http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-15/689320
Noskanot durvju zvanam, uzreiz sarāvos. Iespējams, tas bija kāds Rūtas draugs, tomēr iekšējās sajūtas teica priekšā, ka ieradusies Linda. Saruna ar Rūtu bija tik aizraujoša, ka pat nepamanīju, kā paiet laiks.
- Es atvēršu, - Rūta kā mājas īpašniece, ierunājās, neļaujot man izkustēties no vietas. Piekrītoši pamāju, un pavadīju viņu ar acu skatienu koridora virzienā.
- Labdien, - es tiešām nebiju kļūdījusies, dzirdot Lindas balsi, sapratu.
- Anastasija tevi gaida virtuvē, - Rūta laipni uzrunāja manu draudzeni, - Pasaki viņai, ka jūs droši varat uzkavēties virtuvē, es iešu uz savu istabu, palasīt kādu grāmatu.. jums tur neviens netraucēs, - viņa palūdza Lindai. Pēc tam sekoja atvadīšanas, un dzirdēju Rūtas soļus attālinoties arvien tālāk. Sastingusi vēroju virtuves durvis, gaidot, kad tajās parādīsies mana draudzene.
- Sveika! - Linda uzreiz pamanot mani, pieskrēja un cieši apskāva, -Tas viss joprojām liekas tik nereāls, - viņa atzinās.
- Ar mani ir tieši tāpat, - piekrītoši pamāju, - Liekas, ka es vienkārši sapņoju, un tevis nemaz te nav, - smaidot piebildu, - Gribi tēju vai kafiju, - atceroties pieklājības normas, piedāvāju.
- Es labprāt iedzeru tēju ar medu, - Linda atzinās, - Ārā ir aukstāks nekā šķiet, - viņa mazliet nodrebinājās, paskatoties ārā pa logu.
- Piparmētru, karameļu vai meža ogu? - paceļot nosauktās tējas šķirnes tā, lai arī Linda redz tās, pajautāju.
- Karameļu, - viņai vienmēr ir garšojuši saldumi, un laikam jau tas nekad nemainīsies.
Ieslēdzot ūdens kannu, apsēdos pretī Lindai. Kādu brīdi mēs vienkārši skatījāmies viena uz otru, kā pārliecinoties, ka tas nav tikai sapnis.
- Es gribu dzirdēt visu, kas ar tevi ir noticis šo gadu laikā, - Linda beidzot atkal ierunājās.
- Sākumā pastāsti tu man par sevi, - nebiju gatava vēl runāt par visu piedzīvoto, - Kur tu dzīvo? Kur strādā? Vai tev ir draugs? - uzdevu pirmos jautājumus, kas ienāca prātā. Atbildes man uz tiem likās patiesi svarīgas, lai gan daļēji tās jau zināju.
- Nu labi, - Linda piekrītoši teica, - Sākumā es par sevi, bet tad tu, - viņa smaidot piebilda, - Tu zini, ka man vienmēr patikuši bērni, tāpēc arī savu profesiju vēlējos saistīt ar to. Tiklīdz pabeidzu vidusskolu, aizgāju uz pedagogiem. Nu jau gadu man ir bakalaura grāds, tomēr turpinu studēt maģistrantūrā, - viņa paskaidroja, - Paralēli arī strādāju. Esmu sākumskolas skolotāja. Manā audzināšanā no šī gada ir arī pirmā klasīte. Reizēm viņi mani nenormāli nogurdina, bet zināšanas, ko viņiem mācu, dod man tik lielu gandarījumu, ka nogurumu aizmirstu, - Linda ar patiesu aizrautību stāstīja par savu darbu, - Ar kolēģiem man arī ir ļoti paveicies. Liekas, ka šobrīd esmu īstajā vietā.
- Tā tiešām izklausās, - piekrītoši pamāju, - Un kur tu dzīvo? - atkārtoju iepriekš uzdoto jautājumu.
- Tu noteikti zini pilsētas lielāko parku, - draudzene pieminēja tieši to parku, kurā reiz viņu redzēju kopā ar svešo puisi, - Jau pāris nedēļas es dzīvoju netālu no tā. Pareizāk sakot, dzīvokli īrējam mēs ar Linardu, - viņa kautrīgi teica.
- Ar Linardu? - atkārtoju tikko dzirdēto puiša vārdu.
- Jā, - Linda samulsusi pamāja, - Iepazinos ar viņu darbā. Reiz skolā vajadzēja izremontēt pāris klases, un tieši viņš bija viens no strādniekiem, kas tur ieradās, - draudzene izstāstīja visu, ko atcerējās par šo pirmo tikšanos, - Viņš uzreiz man iepatikās, un laikam jau es viņam arī, bet uz pirmo tikšanos viņš mani uzaicināja tikai tad, kad bija beidzis remontdarbus, - viņa iesmējās, stāstot to.
- Kāpēc tā? - nesapratu viņa ilgo vilcināšanos.
- Kad viņš vairs neredzēja mani ikdienā, saprata, ka nespēj to izturēt, - Linda nespēja nesmaidīt, runājot par savu puisi, - Un tad viņš atgriezās, lai uzaicinātu mani, kopīgi apēst saldējumu, - viņa skaļi iesmējās.
- Izklausās kā pasakā, - atceros, ka līdzīgus stāstus mēs izsapņojām bērnunamā, tomēr negaidīju, ka kādai no mums tas arī realizēsies dzīvē.
- Jā, - viņa piekrītošo pamāja, - Kopā ar Linardu es arī jūtos kā pasakā, - draudzene piebilda, - Un vai tev ir draugs? - Linda painteresējās, - Tavu darba vietu es redzēju, tagad redzu arī vietu, kur dzīvo, bet puisi gan blakus vēl nepamanīju, - viņa centās izvilināt šo informāciju no manis, domājos, ka man ir ko slēpt. Bet man nebija neviena, tāpēc arī nevajadzēja neko izvilināt.
- Nav gan, - vienkārši atteicu, - Nav bijis laika puišiem, - klusi piebildu.
- Kāpēc? - Linda centās saprast mani, - Stāsti, kas ar tevi noticis visu šo gadu laikā? Kāpēc tu man nekad tā arī nepiezvanīji? - nu es vairs ilgāk nevarēju slēpt patiesību. Man bija jāatklāj Lindai viss par sevi, ja vien nevēlējos, lai mūsu draudzība nav patiesa.
Es izstāstīju viņai pilnīgi visu. Es sarku un bālēju. Brīžiem biju gatava no kauna pazust no zemes virsmas, tomēr saņemot sevi rokās, turpināju savu stāstu. Bija grūti atklāt sevi visu, bet zināju, ka Linda mani sapratīs.
- Tātad Rūta bija tavas mammas labākā draudzene! - Linda bija šokā. Viņai nebija viegli aptvert tikko dzirdēto, - Ja man iet kā pasakā, tad tev kā meksikāņu seriālos, - draudzene izteica savas domas.
- Nebiju nekad salīdzinājusi savu dzīvi ar meksikāņu seriāliem, bet, kad tu tā saki, tad arī es saskatu saistību, - piekritu viņai, un iesmējos.’
- Bet es dusmojos uz tevi! - Linda nopietni teica.
- Kāpēc? - vai es kaut kā biju viņu aizvainojusi. Es tiešām neko tādu nevēlējos.
- Tu nedrīkstēji cīnīties ar to visu vien! - viņa paskaidroja savu dusmu iemeslu, - Tev vajadzēja uzmeklēt mani, - Linda piebilda.
- Tomēr es nebūtu tagad šeit, ja neietu ceļu, ko gāju, - ieminējos, - Kad šodien satiku tevi, es sajutu kaunu par to, ka toreiz tā pazudu. Bet pēc sarunas ar Rūtu, man kļuva skaidrs, kāpēc tas viss noticis ar mani, - atteicu, - Ja es nebūtu nokļuvusi uz ielas, tad neiepazītos ar Alenu un Rūtu. Viņi mani iespējams, meklētu vēl gadiem, ja vispār atrastu, - paskaidroju, - Un pats labākais, ka arī mēs atkal viena otru satikām. Es tiešām priecājos, ka man ir dota otra iespēja kļūt par tavu draudzeni.
- Tu taču vairs nepazudīsi? - Linda nedroši jautāja.
- Vairs nē, - apsolīju, - Es pārāk daudzus sāpinātu, ja to izdarītu, - uzreiz iedomājos, ka to esmu apsolījusi arī Alenam un Rūtai.
- Tur tev ir pilnīga taisnība, - Linda pieleca man klāt un cieši apskāva, - Tagad tu no manis vairs netiksi vaļā, - viņa iesmejoties piebilda, - Tikšanās reizi nedēļā ir mazākais skaits, kas pieļaujams, - draudzene nopietni piebilda.
- Minimums reize nedēļā, - piekrītoši pamāju, atbildot apskāvienam.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-17/689666
