http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-16/689514
Pirmās tējas krūzes jau bija izdzertas, tomēr mūsu sarunas ritēja savu gaitu. Šie pieci gadi, kuru laikā netikāmies, pazuda nebūtībā. Likās, tikai vakar mēs ar asarām acīs atvadījāmies, un nu mēs esam abas kopā. Laiks nav mazinājis mīlestību un pieķeršanos Lindai. Viņa vienmēr ir bijusi mana draudzene, mana māsa, kuras man nekad nav bijis.
- Es ļoti vēlos, lai tu iepazīsties ar Linardu, - Linda ierosināja, - Es zinu, ka tu viņam iepatiksies. Gribu, lai arī viņš pazīst visus cilvēkus, kas man ir svarīgi.
- Tu domā, ka es viņam patikšu? - šauboties jautāju. Ja viņš uzzinās, ka vairākus gadus dzīvoju uz ielas, tas varētu izraisīt nepatiku pret mani.
- Viņš ir ļoti jauks un saprotošs, - Linda pārliecināta teica, - Un viņa ģimene arī ir tāda. Linarda vecāki mani pieņēma jau pirmajā tikšanās reizē, - draudzene stāstīja, - Tajā dienā es biju tik ļoti satraukta, ka visu rītu pavadīju tualetē vemjot, - viņa atzinās, - Man pat gribējās atcelt tikšanos, bet Linards uzstāja, ka viss būs kārtībā.
- Un viņam bija taisnība? - uzdevu kārtējo jautājumu, nojaušot atbildi.
- Viņam bija pilnīga taisnība, - Linda piekrītoši pamāja, turpinot gremdēties atmiņās, - Stress pazuda kā nebijis, tiklīdz iegāju pa viņa vecāku mājas durvīm. Mamma mani sagaidīja ar siltu apskāvienu. Pat tētis mani apskāva, - viņa iesmējās, atceroties to visu, - Bet Linarda māsa, kura ir tikai gadu jaunāka par mani, tagad ir viena no manām labākajām draudzenēm, - Linda atklāti teica, - Man ļoti patīk viesoties pie Linarda vecākiem, - draudzene atzina, - Viņu māja izstaro mīļumu un labestību. Manuprāt, tur ikviens justos kā mājās. Vakari tiek pavadīti, spēlējot spēles kamīna ēnā. Tur ir silti un mājīgi, - viņa piebilda, - Gluži kā šajā mājā, - Linda apskatot apkārti, atzinās.
- Jā, - piekrītoši pamāju, - Arī es šeit jūtos drošībā. Jūtos te pasargāta, lai gan dzīvoju te tikai pāris dienas, - vajadzēja brīdi, lai galvā pārskaitītu, cik dienas es te īsti atrodos. Liekas, ka atbraucu tikai vakar, bet tajā pašā brīdī šķiet, esmu šeit jau veselu mūžību, - Un tagad viss ir vēl vairāk mainījies, - atzinos, - Beidzot ir kāds, kas man var pastāstīt par mammu to, ko es pati neatceros vai neesmu piedzīvojusi, kopā ar viņu. Un fotogrāfijas. Tās man nozīmē visu, - nopūšoties teicu.
- Es tevi tik ļoti labi saprotu, - Linda smaidot teica, - Arī mana dzīve pēdējos gados tiek iemūžināta simtiem fotogrāfijās, - draudzene atteica, - Kad nāksi iepazīties ar manu mīļumu, es tev tās visas parādīšu, - viņa ierosināja.
- Mēs varētu šo tikšanos ieplānot nedēļas nogalē, - izteicu savas domas. Pa nedēļu gan man, gan Lindai bija darbs, līdz ar to vakari būs veltīti atpūtai pēc garās dienas, nevis izklaidei.
- Lieliska ideja, - Linda man piekrita, - Tu varētu atnākt sestdien. Iedzersim vīnu, pāršķirstīsim albumus un pavadīsim omulīgu vakaru mājās, - viņa jau domās visu bija izplānojusi, - Mums vajadzētu samainīties telefona numuriem, - draudzene jau izvilka savu mobilo, lai pierakstītu manējo.
- Man nav telefona, - klusi atzinos, - Un es pat nezinu vai šajā mājā ir parastais, - līdz šim nebiju to ievērojusi, jo nebija nemaz vajadzības, - Atstāj man savu numuru un es uzzvanīšu piektdien, lai mēs varam par visu vienoties, - ieteicu vienīgo variantu, kas man šobrīd ienāca prātā.
- Labi, tas arī der, - Linda man vēl palūdza lapu, uz kuras varēja uzrakstīt savu numuru. Pildspalva viņai bija pašai sava, un, kā jau skolotājai pienākas, tad tā bija sarkanā krāsā.
Pulkstenis bija gandrīz deviņi vakarā, tāpēc Lindai bija laiks doties mājās. Pareizāk sakot, viņa jau pirms divdesmit minūtēm sazvanījās ar Linardu, un puisis apsolīja atnākt pretī, jo nevēlējās, ka viņa meitene pa tumsu staigā viena pati.
- Man jāiet, - Linda paskatījās savā telefonā, un noteica, - Linards raksta, ka ir kvartāla attālumā, - draudzene paskaidroja, - Varbūt vēlies jau šovakar ar viņu iepazīties? - viņa ierosināja, tomēr es noraidoši pakratīju galvu.
- Sestdien būšu vairāk gatava iepazīties, - smaidot paskaidroju, - Šodien jau man bijušas tik daudz negaidītu emociju, ka baidos vēl vairāk uzņemt tās, - es negribēju, lai Linda domā, ka nevēlos iepazīties ar Linardu, vienkārši šodien tiešām bijusi ļoti emocionāla diena.
- Viss kārtībā, - draudzene neapvainojās, - Pavadīsi mani līdz durvīm? - viņa palūdza, un es momentā sekoju Lindai.
Uzvelkot kājās krokšus un uzmetot plecos jaku, devos pavadīt draudzeni mazliet tālāk.
- Man prieks, ka atkal esam kopā, - viņa apskāva mani pie vārtiņiem, kas šķīra pagalmu no ielas.
- Man arī, - atbildot apskāvienam, teicu. Ar acu skatienu noraudzījos kā Linda dodas pretī kādam nākošam stāvam. Redzot, ka tas ir Linards, atviegloti nopūtos. Viņa ir drošībā un tiks pavadīta līdz pat mājām, tāpēc es varēju atgriezties istabā.
- Tu izskaties laimīga, - Rūta bija nonākusi lejā no savas istabas uz virtuvi.
- Es tā arī jūtos, - atzinos, - Kur šodien Alens? - painteresējos, jo parasti viņš pēc maiņas, mājās ir daudz agrāk.
- Pirmdienās ir boulinga vakari, - Rūta paskaidroja, - Viņš ar kolēģiem pēc maiņas dodas uzspēlēt. Tā jau kļuvusi par tradīciju. Bet drīz viņam vajadzētu pārrasties, - sieviete papildināja.
- Tātad šovakar mums nav jāgatavo vakariņas, - secināju. Un īstenībā jau vakariņām būtu daudz par vēlu, tomēr man pašai ļoti gribējās ēst. Pa visu dienu neko daudz nebiju apēdusi.
- Kad biju viena pirmdienas vakaros, tad parasti negatavoju, - Rūta piekrītoši pamāja, - Bet tagad šeit esi arī tu, tāpēc mēs kaut ko izdomāsim, - viņa ierosināja, - Ko tu saki par pelmeņiem? - tas bija viegli un ātri pagatavojams ēdiens, kas neprasītu ne piepūli, ne laiku.
- Labprāt, ieēstu ceptus pelmeņus, - pat siekalas saskrēja mutē, iedomājoties vien par tiem.
- Tad uzliec vārīties ūdeni, - Rūta palūdza, apstulbinot mani. Nesapratu kāpēc ceptiem pelmeņiem nepieciešams vārīts ūdens. Varbūt viņa gribēja iedzert tēju, - Sākumā es pelmeņus apcepu, bet tad pasautēju ūdenī, - pamanot manu neizpratni, Rūta paskaidroja, - Tad tie ir mīkstāki un sulīgāki.
Kamēr es ieslēdzu vārīties ūdeni, Rūta no saldētavas izņēma pelmeņus un uzlika sildīties pannu.
- Es gribēju pajautāt, - atceroties sarunu ar Lindu, vēlējos noskaidrot, vai šajā mājā ir parastais telefons.
- Ko tieši? - Rūta laipni jautāja.
- Vai jums ir parastais telefons? - nedroši iesāku, - Mēs ar Lindu sarunājām sestdien tikties, un mums vajadzēs sazvanīties, - paskaidroju, - Viņa man atstāja savu numuru, jo es nezināju vai jums ir telefons.
- Mums nav parastā telefona, - Rūta atteica, - Bet tu droši varēsi piezvanīt no manējā, - viņa ierosināja, - Mūsdienās jau vairs nav izdevīgi turēt parastos telefonus, jo sarunas pa mobilajiem praktiski ir par velti, - sieviete atteica.
- Es nezināju, - atzinos. Sen nebiju interesējusies par šādām lietām, tāpēc tas viss man bija tik svešs.
- Tu tikai droši man prasi, ja tev nepieciešams piezvanīt, - sieviete uzstāja.
- OK, - piekrītoši pamāju.
Šādā veidā pagatavoti pelmeņi tiešām garšoja savādāk nekā atceros, bet iespējams tie kādreiz vienkārši tika pagatavoti citādāk. Pagājuši vairāk kā trīs gadi, kopš neesmu neko tādu ēdusi, un trīs gados noticis tik daudz. Pasaule un tehnoloģijas nepārtraukti attīstās, tāpēc man vajadzēs laiku, lai apzinātu visu, kas mainījies.
- Sveika, sirsniņ, - Alens smaidošs ienāca virtuvē. No viņa plūda alus un cigarešu smarža, tāpēc nebija jāuzdod lieki jautājumi.
- Uz dušu un gulēt, - Rūtai noteikti šī bija ierasta frāze, - Lūdzu, - viņa laipni piebilda.
- Klausos, priekšniek, - Alens nostājās karavīra stājā un salutēja savai sievai.
- Beidz ākstīties un ej gulēt, - viņš bija mūs abas sasmīdinājis.
- Šoreiz es nepārrados viens, - Alens nedaudz šļupstot, piebilda, - Eduards mani atveda mājās, - pieminot sava dēla vārdu, viņš lika manam organismam ieslēgt aizsardzības mehānismu, - Bet viņš jau ir devies gulēt, - vīrietis atteica, - Izskatījās galīgi slims un nomocīts, tāpēc jau es esmu tik ātri mājās.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-18/689770
dievinuu