Prologs
-=-
Diena, kas izmainīja manu ikdienas rutīnu, bija lietaina. Darbā klienti piestaigāja manu veikalu ar savām dubļainajām kurpēm. Man ik pēc dažām stundām bija cītīgi jāiztīra galvenā eja, lai neradītu nepatiku citos klientos.
Pie kases sasveicināju visus ar platu smaidu. Daži klienti jau bija man atpazīstami, tāpēc uzrunāju tos vārdā. Tie mani sveicināja ar tikpat žilbinošiem smaidiem. Daži klienti man neveltīja ne kripatiņas savas dārgās uzmanības. Pie tā biju pieradusi, tāpēc īpaši ilgi par viņu attieksmi nedomāju. Dienas gaitā bija pārāk daudz klientu, lai rūpīgi kādu paturētu atmiņā.
Ap deviņiem vakarā devos ārā no veikala, lai nenokavētu savu autobusu. Joprojām lija, tāpēc mazliet nožēloju, ka no rīta nepaķēru līdzi lietussargu. Uzrāvu jaku virs galvas un centos no tās imitēt lietussargu. Autobusa pieturā nostājos zem jumta, kur jau stāvēja daži cilvēki, kuri nemierīgi mīņājās. Bija rudens un man nedaudz sala.
Sagaidīju autobusu un ātri tajā ielecu iekšā, lai pārāk daudz nesamirktu zem aukstā lietus. Nevēlējos apaukstēties, jo nebija veikalā kolektīvā neviena, kurš varētu mani aizvietot. Braucot ar autobusu, ieliku telefona austiņas ausīs un klausījos Spotify. Raudzījos ārā pa logu un aizdomājos. Blakus sēdošā sieviete iemiga un ar galvu nejauši atspiedās pret manu plecu. Pēc dažām sekundēm viņa atleca atpakaļ un izmisīgi man atvainojās. Mierīgi pasmaidīju un atteicu, ka viss kārtībā. Tad pēc dažām pieturām kāpu ārā savā pieturā.
Skrienot līdz mājām, paspēju ieskriet peļķē un saslapināt savas pēdas. Nosaucu sevi par muļķi un skrēju tālāk. Nākamo peļķi precīzi apskrēju. Tikusi līdz daudzstāvu ēkas durvīm, kurā atradās mans ar draudzeni dalītais dzīvoklis, mazliet atvilku elpu. Skaļi elsoju, jo nebiju pieradusi tik intensīvi skriet. Sev atgādināju, ka jāpiestrādā pie fiziskās sagatavotības.
Iespiedu durvīs kodu un ar joni vēru tās ārā. Spēru soli uz priekšu un tad paklupu. Izdvesu “aj” un kritu uz aukstās, dubļainās grīdas. Koridorī valdīja tumsa. Aizsniedzos līdz slēdzim, kas atradās pie sienas un steigšus metos apkārt, lai aplūkotu aiz kā paklupu. Tur gulēja vīrietis. Viņa drēbes bija noskrandušas. Es biju paklupusi aiz vīrieša ģitāras, kas mētājās pie pašām durvīm.
“Mierīgāk nevari?” Vīrietis mani uzrunāja savā dobjajā balsī un satvēra savu ģitāru. Tagad, kad bija iespēja nopētīt guļošo vīrieti, bija iespējams secināt, ka viņš bija jauns. Iespējams, pat manā vecumā.
“Šeit nav guļamā zona.” Atcērtu, jo nepatika man narkomāni, kuri uzturējās kāpņu telpās, kamēr ārā nebija vietas, kur patverties no lietus.
“Cilvēks var gulēt, kur vien vēlas.”
Nogrozīju galvu un devos uz liftu pusi. Gaidod liftu, vēlreiz uzmetu skatienu uz jauno vīrieti, kurš joprojām mierīgi dirnēja pie durvīm. “Vai tiešām Jums nav cita vieta, kur gulēt?”
“Šeit ir man tīkama aura.” Viņš to atbildēja un pacēla savu labo roku augšā, lai man pamātu ar atgaiņājošu žestu. Atskanēja lifta durvis un es iekāpu liftā. Uzspiedu sestā stāva pogu un aplūkoju sevi lifta spogulī. Mati bija mitri un tuša bija izplūdusi. Saviebos un izkāpu no lifta, kad tas sasniedza manu stāvu. Devos uz sava dzīvokļa durvju pusi, kur mani jau gaidīja mana draudzene Ērika.
“Karlīn, tu izskaties traki.” Jaunā sieviete konstatēja, nopētot mani tuvāk.
“Muti ciet un vāri man tēju. Esmu nosalusi!” Es sacīju, iesoļoju dzīvoklī un aiz sevis aizvēru ciet durvis. “Kāpņu telpā kaut kāds narkomāns ar savu ģitāru mani paklupināja.”
“Romantiski. Priecājies, ka nepaklupi aiz miskastes maisa.”
Saviebos, iedomādamās skatu, kāds man pavērtos, ja ģitāra būtu bijis miskastes maiss. “Paldies.” Aizgāju līdz vannas istabai un tur noģērbos līdz apakšveļai, lai pakarinātu mitrās drēbes uz veļas žāvētāja.
“Kā pa darbu?” Ērika jautāja no virtuves, kamēr es devos uz savu istabu pēc sausām drēbēm.
“Kā ierasts, daudz laimīgu un nelaimīgu cilvēku ar savām vēlmēm un nepatikām.” Izvilku no skapja kleitiņu, kuru parasti nesāju pa māju.
“Šodien zvanīja Margo, teica, ka domā rītdien atbraukt ciemos. Vakarā bārā netālu no šejienes notiek underground mūzikas koncerts. Ārčijs pierunāja šo dodies uz to.” Ērika man sacīja, kad iegāju virtuvē, kur mani gaidīja Nutella šokolādes sviesta maizītes.
“Ārčijam ir iekšas. Margo nepatīk underground bāri kopš tās reizes, kad viņa vienā bārā novēma.” Atbildēju Ērikai un paķēru vienu maizīti, lai kaislīgi tajā iekostos.
“Nezinu, ātra domu maiņa.” Ērika paraustīja plecus un piesēdās pie galda, pret kuru es laiski atspiedos, lai noraudzītos ārā pa logu. Joprojām lija. Manas domas atgriezās pie dīvainā narkomāna kāpņutelpā.
Tā bija pirmā reize, kad satiku Detlefu.
-=-
givemehope - Šorīt trijos uznāca iedvesma. Nezinu, kur šī ideja mani aizvedīs.
