I DAĻA - IEELPA
-=-
1.
-=-
Margo pie mums iesāka iesildīšanos, kur skaidri pateica savus nolūkus, kāpēc viņa atkal dodas uz underground bāru. “Tur ir tik jauki puiši. Tu neticēsi, bet viņi ir gatavi palīdzēt, kad esi novemta līdz pat dibenam.”
Margo gadījuma tas nebija pārsteigums, jo jaunajai sievietei patika izrādīt savus dabas daiļumus un nēsāt īsas, pieguļošas kleitiņas. Vienreiz, kad aizrādīju meitenes atkailināšanos, Margo man atbildēja ar smīnu un piezīmi, ka esmu pārāk pareiza. “Laikam tāpēc joprojām viena.”
Margo satikās ar trīs puišiem vienlaicīgi. Ārčijs bija viens no tiem. Lēns, kalsns, gara auguma, taču diezgan simpātisks. Viņš mēdza apstulbt, kad citi ieturēja ar viņu pārāk ilgu skatienu. Margo pirmā no mums viņu nocopēja.
“Viņa ir maita, bet mēs viņu mīlam.” Ērika toreiz mani mierināja, kad izstāstīju viņai savu bēda stāstu. Ērika man bija zelta gabaliņš. Nekad nepameta un vienmēr nāca līdzi uz klubiņiem. Biju priecīga, ka viņas puisis mācījās ārzemēs. Vismaz kāda no manām draudzenēm bija uzticīga saviem draugiem.
Margo pielauza mani dodies viņiem abiem līdzi uz Pekli, kur notika jauno underground grupu koncerts. Ārčijs pirms iziešanas mani informēja, ka tā mūzika nebūs ciešama. Es mierināju puisi, ka Ērikas dušas dziesmas nenobāl no underground skaņām.
Margo mums lēkāja pa priekšu uz saviem desmit centimetrus augstajiem zābakiem. Noraudzījos Ārčijā, kurš sapņaini vērās Margo. Mazliet apskaudu savu draudzeni, ka kāds varēja lūkoties uz viņu ar tik lielu mīlestību.
“Kas tev jauns?” Margo man jautāja, kad nostājāmies apmeklētāju rindā pie Pekles.
“Tu jau zini, viss pa vecam.”
“Pie frontes līnijas joprojām bez pārmaiņām?”
“Bez pārmaiņām.” Atbildēju, uz kā Margo pasmējās un nokratīja galvu.
“Saulīt, laiks iet uz priekšu un neviens tevi neatradīs, ja tu pati neiesi un nemeklēsi.”
“Es zinu šo stāstu. Nevajag.” Es centos Margo atturēt no šīs sarunas, bet jauniete manī neklausījās. Viņa nosprauslājās un pagriezās pret Ārčiju.
“Pasaki viņai, kur puišus var atrast.”
“Ārā?”
“Tieši tā! Malacis, esmu tevi labi apmācījusi.” Margo pieplaka klāt pie sava puiša un sāka viņu skūpstīt. Abi ik pa laikam viens no otra atlipa nost, lai sapņaini ieskatītos acīs. Es tikmēr mīņājos, kamēr mēs visi lēnām iekļuvām iekšā bārā. Pie bāra durvīm man prasīja uzrādīt dokumentus.
“Viņai arī ir divdesmit trīs.” Margo sacīja apsargam, kad tas pēc viņas pievērsās man.
Es bikli uzrādīju savu pasi, kurā joprojām biju deviņpadsmit gadus jauns skuķītis, kurš nezināja par lēcu eksistenci un nēsāja neglītas brilles.
Apsargs vēlreiz palūkojās uz mani un tad atpakaļ uz manu pasi. “Laiks mainīt pasi.”
“Es zinu.” Neveikli atbildēju. Apsargs man ļāva ieiet bārā. Es ātri sekoju Margo un Ārčijam, kuri mani gaidīja iekštelpās. Mēs tur pakarinājām savas jakas un devāmies pa kāpnēm uz pagrabu, kur bija ierīkots bārs.
“Šodien spēlē jauna grupa. Ceru, ka būs okej.” Ārčijs mūs informēja. Margo iepriekš bija stāstījusi, ka puisim tieši jaunā grupa ļoti patīkot. Vēlējos kaut ko par to prasīt, bet Margo mani iztraucēja ar ašu saucienu, ka mums jāiet dzert.
“Tik tieši, man patīk.” Ārčijs nočukstēja un mēs sekojām Margo pie bāra letes, kur mūs sveicināja bārmeņi tumšos kreklos ar bāra logotipu.
“Mums lūdzu trīs šotus un trīs rumkolas!” Margo sacīja un veltīja savu cukuroto smaidu bārmenim. Tas uzsmaidīja meitenei un ķērās pie dzērienu meistarošanas.
“Tātad, mums ir misija, nokoļīt Karlīnai draugu.”
“Varbūt ne šoreiz.”
“Tu esi vientuļa ar savu darbu.”
“Man pietiek. Arnolds spēcīgi mani ietekmēja. Nevēlos satikties kādu gadu.”
“Bijušie ir domāti, lai tu mācītos vairs ar tādiem lopiem netikties.”
“Viņš nebija lops.”
“Man viņš vienmēr nepatika.”
“Jā, to es zinu, Margo.” Atteicu un pagriezos pret bāra skatuvi, kur uzkāpa nākamā grupa. Tie bija puiši ar gariem matiem. Viņu matos bija puķes. Pagriezos pret Ārčiju, kurš sāka skaļi smieties. “Laikam te hipsteri ir atļauti.”
“Sveiki, mēs esam Brīnumbērni un vēlamies Jums novēlēt brīnumainu vakaru!” Grupas solists to vēlēja publikai ar platu smaidu. Tad viņi sāka spēlēt. Bija labi, bet ne tik, lai sajūsmā spiegtu no laimes.
“Aizvāciet viņus prom!” Margo iesaucās. Viņas saucienam sekoja vairāki svilpieni. Margo pasmaidīja. Viņai patika būt pamanītai.
“Mēs jums nospēlēsim Halleluja Leonarda Koena piemiņai.”
Zālē iestājās klusums un jaunā vīrieša balss zāli ietina neaprakstāmā blīvumā. Margo pat aizdedzināja savas šķiltavas un pacēla tās gaisā.
“Maybe there's a God above
All I've ever learned from love
Was how to shoot somebody who outdrew you
And it's not a cry that you hear at night
It's not somebody who's seen the light
It's a cold and it's a broken Hallelujah”
Es apgriezos ap savu asi un devos uz bāra izeju. Neviens man nesekoja. Dziesmas pēdējie akordi tika izspēlēti. Uzkāpu pa kāpnēm līdz garderobei, paķēru savu mēteli, kur atradās manas cigaretes, un taisnā ceļā izgāju ārā.
Aizsmēķēju savu cigareti un lūkojos uz zvaigznēm, kas iekrāsoja tumšās debesis. Man blakus atradās grupa ar pankiem, kuri apsprieda ASV vēlēšanas rezultātus. Es aizvēru acis un ieklausījos viņu rāmajās balsīs, kas secināja, ka tuvojās pasaules iznīcība.
“Vai tiešām vajag tik negatīvi to uztvert?” Kāda balss mani iedrošināja ierunāties. Panki mani uzlūkoja ar jautājošu skatienu.
“Politika ietekmē mūs, zemo slāni.” Viens no pankiem man to klāstīja, kamēr pārējie piekrītoši māja ar galvām.
“Bet Tramps jau ir tikai teātris.” Es viņiem sacīju. Tie apstulbuši klusēja. Iestājās neliels klusums. Viens no pankiem izdomāja sākt runāt par jaunāko Mannequin challenge trendu, ko viņš bija atradis YouTube. Man lika mieru. Es izpīpēju cigareti un devos uz mājām. Pa ceļam uz mājām aizrakstīju Margo, ka man palika slikti. Mans viennozīmīgi lieliskais vakars bija galā.
-=-
