Iepriekšējā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/180-20/694140
-Gribēsi tēju?- mamma pēkšņi iejautājās, pārtraucot klusuma brīdi, kas valdīja virtuvē pēc mana paskaidrojuma. Visiem es stāstīju saīsināto versiju, tikai ne Uldim. Viņš nosolījās nevienam vairs neteikt, pat Madarai ne.
-Nē. Es labāk kafiju. Tādu kā tētim.- uzsmaidīju savai mīlošajai mammai, kas jau sniedzās pēc krūzes.
-Saulīt, kāpēc tu nolēmi nokrāsot sarkanus matus, bet tomēr vienu šķipsnu atstāt melnu?- Eduaronkuls pēkšņi iejautājās un sāka cilāt manus matus, kas man lika sākt smieties. Un jā, es par matiem pateicu, ka es viņus nokrāsoju, jo man apnika melnā krāsa.
-Es gribēju salīdzināt, bet tik un tā šķipsna ātri nokrāsosies sarkana, jo tā ir tāda krāsa, kas izplešās.- sastāstīju Eduardonkulim pilnas ausis, jo viņš tāpat neko nesaprot no matiem un matu krāsām.
-Nu labi, labi. Tik sīki varēji nestāstīt, jo tāpat nesaprotu neko.- Eduardonkuls nosmējās un ar saviem pirkstiem nolīdzināja savas ūsas, es tikai iesmējos par viņa katru pateikto vārdu un izdarīto darbību.
-Lūdzu.- mamma manā priekšā nolika kafijas krūze, no kuras nāca spēcīga smarža, kas manam vēderam lika ierūkties.
-Vai! Mazmeitiņ, tu tač neko neesi ēdusi!- oma iesaucās un piecēlās kājās un devās pie plīts.
-Oma! Nevajag.- noteicu un smagi nopūtos, jo mani gaida milzum daudz ēdiena.
-Vajag. Tu tač pie tā puikas gan jau neēdi. Starp citu, kur viņš dzīvo?- tas bija jautājums, no kura es visvairāk baidījos, jo viņa noteikti gribēs viņu apciemot vai vismaz redzēt. Tā taču ir oma.
-Nu, ja brauc ar mašīnu, tad kādas četrdesmitpiecas minūtes, bet ja būtu normāls ceļš, tad varētu piecpadzmit minūtēs aizbraukt.- samelojos, jo es patiešām nevēlos, lai oma brauc pie viņa.
-Tad jau tas nav nemaz tālu.- mamma ierunājās un sāka bakstīt puķes, kas viņai stāvēja priekšā. Es iesmējos, jo atcerējos, ko Jevgēnijs var izdarīt ar tādiem augiem.
-Iespējams.- noteicu un iedzēru kafiju.
-Lauma! Tev zvana!- dzirdēju kā Uldis bļauj, esot manā istabā. Ilgi nedomājot, ar kafijas krūzi rokās devos uz istabu.
Uldis jau nāca man pretī ar telefonu rokās. Telefonā rādījās Jāņa vārds. Ar smaidu sejā atbildēju.
-Jā?- atbildēju uz zvanu un padzēros malku kafijas.
-Čau. Uzzināju, ka esi mājās. Kā iet?- Jānis bija atvieglots, ka es esmu atradusies, ja to tā var nosaukt.
-Ai, labāk neprasi. Iet traki, bet labi.- nosmējos un gaidīju atbildi.
-Negribi satikties un parunāties?- Jānis ierosināja diezgan labu ideju.
-Jā, protams. Kad?- piekritu viņa piedāvājumam un gaidīju, kad viņš dos turpmākās norādes.
-Varam rīt? Ap divpadsmitiem...no rīta.- viņš ierosināja vislabāko variantu, jo nav ne agri, ne vēlu.
-Ideāli. Es vēl paņemšu līdzi Uldi un viņa draudzeni.- es domāju, ka tā nav slikta ideja. Turklāt tā varētu būt laba iespēja atzīmēt manu atgriešanos.
-Jā, droši. Tad līdz rītdienai?- Jānis man piekrita un es tikai atviegloti nopūtos.
-Līdz rītdienai.- noteicu un piespiedu sarkano klausulīti.
Iegāju savā istabā un tur sēdēja Uldis ar Madaru. Izskatījās, ka viņi mani gaida.
-Kas?- uzreiz pajautāju, jo viņi abi saskatījās un sāka smaidīt.
-Randiņu sarunāji, ja?- Uldis pienāca pie manis un pārliku roku pār manu plecu.
-Nu, ja. Tu arī brauksi un Madara arī.- vispirms norādīju uz brālēnu un tad uz Madaru, kas izskatījās tikpat pārsteigta kā Uldis.
-Kāpēc mēs?- uzreiz Madara iejautājās.
-Jo es tā gribu.- pamēdījos un sāku smieties, jo Madara, kas sēdēja gultā sašķobīja seju it kā ēstu skābu citronu.
-Labi. Mēs brauksim.- Uldis pacēla abas rokas gaisā it kā padotos.
-Ha! Es zināju, ka tu piekritīsi.- nosmējos un paskatījos uz pulksteni. Tas rādīja jau desmit vakarā.
-Iesi gulēt?- Madara pamanīja, ka es žāvājos, tāpēc jau cēlās kājās un devās ārā no istabas. Es viņu ātri no mugurpuses apskāvu.
-Rīt es tev kaut ko pateikšu.- iečukstēju viņai ausī, jo viņai būtu jāuzzin par manām spējām, kas tikai būs. Varbūt.
-Arlabunakti.- Uldis mani apskāva un reizē ar Madaru izgāja no istabas.
Uzvilku savu pidžammu. Tā ir pavisam vienkārša: zili šorti ar Cepumu Monstru un zils krekliņš ar to pašu Cepumu Monstru.
Aiztaisīju aizkarus, noslēdzu istabā gaismu un iegūlos gultā. Tik patīkami būt mājās. Savās mājās. Aizvēru savas acis un centos neparko nedomāt. Centos, bet neizdevās.
