Iepriekšējā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/180-19/694005
-Piecas dienas?- izbrīnīti nokliedzos un pie manis piesteidzās visi pārējie. Katrs mani apskāva, bet visciešāk un visilgāk Madara ar Uldi.
-Man vajag atgulties.- klusi noteicu un saķēru galvu. Madara ar smaidu sejā mani pavadīja līdz manai istabai.
Iegāju istabā un uzreiz atgāzos gultā, bet Madara aiztaisīja durvis un skatījās uz mani. Tas dēļ matiem? Dēļ drēbēm? Varbūt dēļ tām piecām dienām, kuras es neatceros?
-Madara?- piecēlos sēdus un uzlūkoju viņu. Viņa panāca uz priekšu, bet atkal apstājās. Varbūt tās drēbes?
-Kas?- viņa aizkaitināti noprasīja un sakrustoja rokas uz krūtīm.
-Apsēdies lūdzu man blakus.- pasitu pa gultu, sev blakus, norādot vietu kur viņai vajadzētu apsēsties.
-Nu apsēdos. Un ko tālāk?- Madara apsēdās, bet pašā gultas malā, it kā baidoties no manis.
-Es... Es nezinu kā to pateikt.- klusi murmināju, jo nevarēju atrast pareizos vārdus.
-Pirms kaut ko sāc, tad pārģērbies, jo tu man atgādini Žeņu, kas iet manā kursā.- Madara sāka smieties, bet es sastingu un blenzu uz viņu.
-Tu pazīsti Jevgēniju?- ar ieplestām acīm lūkojos uz Madaru, kas pārstāja smieties un ieskatījās manās acīs.
-Jā. Tu arī?- Madara aizglauda savus blondos matus aiz auss un vēroja mani.
-Nu... Jā. Un kā tu domā no kurienes šīs drēbes?- klusi noteicu un jau vilku nost milzīgās kedas.
-Lauma, tu... ar viņu...?- Madara sāka elpot ar vien biežāk un biežāk.
-Nu ne tač. Pasarg’ dievs, nē!- iesāku smieties, bet Madarai tas nemaz nelikās smieklīgi, tāpēc jāpaskaidro vien būs.
-Sestdien es piecēlos agrāk nekā tu, tāpēc es devos skriet. Nākot atpakaļ sāka putināt, bet man bija tik auksti, ka nevarēju vairs pakustēties. Es nokritu un gulēju kādu minūti, tad mani kāds ātri pacēla un nesa. Izrādās, ka tas bija Jevgēnijs. Tad es atslēdzos un sanāk, ka pamodos pēc dažām dienām. Biju viņa mājā. Tad viņš iedeva drēbes, savas. Un tad es atbraucu šeit.- ātri nostāstīju un izlaidu pastaigu un mūsu spējas, jo tad būtu lieki jautājumi.
-Vouuu! Bet kas tev ar matiem? Tev tik viena šķipsna melna.- ātri ielūkojos spogulī un patiešām man visi mati jau ir sarkani.
-To es pateikšu pēc tam.- uzsmaidīju Madarai un jau vilku nost bikses, bet istabā pēkšņi ienāca Uldis, kas ieraugot mani iesmējās. Viņš man pilnībā netraucē pārģērbties, protams, ja ir apakšveļa. Ātri novilku Jevgēnija bikses un uzvilku savas treniņbikses. Atkal jau jūtos ērti.
-Tu kaut ko gribēji?- Madara apķēra Uldi un uzjautāja, jo klusuma brīdis ieilga.
-Jā, gribēju parunāt ar savu māsīcu.- Uldis paskatījās uz mani, bet es tikai ar roku norādīju, ka viņam jāpagriežas. Tagad gan jutos neērti, jo krūštura man joprojām nebija. Uzvilku zilu kreklu ar Supermena simbolu un klusi noklepojos, paziņojot, ka esmu pārģērbusies.
-Nu runā.- noteicu Uldim, kas bija savas rokas pārlicis pāri Madaras pleciem un viegli to šūpoja.
-Es gribētu parunāties divatā.- Uldis noteica, bet Madara tikai smagi nopūtās un izsoļoja no istabas.
-Nu ko tu gribēji?- noprasīju Uldim, paralēli salokot Jevgēnija drēbes un tās ieliekot sporta somā.
-Kas notiek, Lumiņ?- iesmējos, jo viņš labu laiciņu mani nav saucis iesaukā, kas man jau ir vairākus gadus, precīzāk četrpadsmit gadus.
-Nekas nenotiek. Vienkārši, kad bija sestdienas rīts es...- iesāku savu garo stāstu, tikai šoreiz bez nekādiem izņēmumiem. Es Uldim uzticos pilnībā.
