Vai pašnāviba ir izeja?
Vai pašnāvība tiešām ir izeja?
Es pats esmu saskāries ar šādām domam vairākos ļoti grūtos savas dzīves brīžos un
nemelošu dažreiz man uznāk šīs domas arī tagad,bet es saprotu ka tā nav vienīgā izeja.
Bet cerams šis mans dzīves stāsts liks jums pa to padomāt
Kad mana ģimene izjuka pirms dažiem gadiem(man tad bija 12 gadu) es dēļ tā tiku apsmiets skolā un gana bieži piesists arī,kā arī ar strīdiem mani vecāki aizmirsa pa mani un ne deva pusdienu naudu ne gatavoja ēst ne pat pamanija ka manis nav dažreiz mājās.
Kad mans tēvs izvācās manai mammai palika slikti(viņa bija slima ar nearsējamu slimībi kas paasināja viņas emocijas un traucēja parvietošanos)un bieži vie es bija tas uz ko viņa izgāza dusmas,pa katru sīkumu viņa man brēca virsū un mata ar viskaitko.
Vēlāk mani draugi mani nodeva-sāka pa mani ņirgāties un sist,tas bija moments kad es domāju pa pašnāvību.
Es aizgāju uz pamestu māju un to aizdedzināju,tad man gribējās nomirt sadegot,māja nodega bet es pēdējā brīdī nobijos no policija un ugunsdzēsēju sirēnām un aizbēgu(citādi es šo nerakstītu) .
Tad es veselu mēnesi neapmeklēju skolu un bieži vien devos mājās lai tikai gulētu.Mana māte bija sākusi dzert un palikt arvien nelīdzsvarotāka un kad atbrauca mans tēvs pec savām mantām tēvs vispirms izgaza dusmas uz mani un pēc tam māte arī,es biju tādā izmisumā ka izgāju ārā paņēmu riteni uz braucu nezin kur,kad pēkšņi mani notrieca mašīna,par laimi vai nelaimi es tiku cauri sveikā un vienīgi cieta mans ritenis,bet tad es jutos tā ka vēlejot kaut es būtu tiesām notriekts,tad es aizskrēju uz kādu pamestu ēku un pārnakšņoju tur.nākosajā dienā es nolēcu no tilta un centos noslīcināties bet mani izglāba,mana mutere mazliet nomierinājās un nebrēca uz mani.
(kad man bija 13 gadi)Viss kļuva vēl sliktāk manas mātes veselība pasliktinājās tik tāl ka viņa vairs nevarēja strādāt un mans tēvs bija pazudis ārzemēs un mums nebija naudas.
Tad es piedzīvoju tādu nabadzību ka nebija ko ēst(še tev latvija baigi „izpalīdzīgā” valsts)
Un bieži vien vasarā maltīte reizi dienā bija ekstra! Tad māte atsāka brēkt uz mani un mana veselība arī pasliktinājās man uzmetās augoņi(sāpīgas strutojošas kabatas zem ādas man bija ap 50 tādam) un man bieži vien bija jābrauc uz slimnīcu kur ķirurgs tos izgrieza.
Un tad notika viss pilnībā greizi,mana pirmā un vienīgā draudzene(pat līdz šai dienai)pameta mani(varbūt tapēc man ir grūtības uztiēties meitenēm) un mans vienīgais draugs mani nodeva.Tad es pamēģināju alkaholu(par laimi man tas nepatika) un tapēc es arī nemaz nemēģināju ne cigaretes ne narkotikas jo domāju ka tās būs līdzīgas alkaholam.
Es atkal bastoju skolu un domāju pa veidiem kā sevi nogalināt.Biju izsecinājis ka ātrākie un bezsāpīgākie veidi būtu tie kur man nav jāsadeg,jānoslīks vai jānoesaņo tad es mēģināju izdarīt pašnavību nolecot no deviņstāvenes jumta.
un es atkal nobijos un aizbēgu.
Ar laiku mana mamm atkal atguvās(bet viņas fiziskais stāvoklis tikai pasliktinājās) un es sapratu ka es neesmu viens un es nedrīkstu pames cilvēku kurš mani piedzemdēja un tagad mani vajag.Es atsāku iet skolā lai gan es noslēdzos sevī un pat līdz šim brīdim man nav draugu vai paziņas,es esmu daudz labākā situācijā nekā iepriekš,tagad mācos tehnikumā un cenšos kļūt izturīgāks,jo pašnāvība ir mūžīgs risinājums neilgām problēmām!
ACERIES AR LAIKU VISU VAR MAINĪT BET LAIKU MAINĪT NEVAR.
Ceru ka tas jums palīdzēja,un paldies tie kas izlasīja un atļāva man izkratīt sirdi jo man vēljoprojām nav neviena kam to izkratīt.
13 gados meitene, kura pamet un pēc tam vairs meitenēm nevari uzticēties, sācis lietot alkOhOlu, kurš negaršoja, domājis par nāvi... Pašvaks gan tu esi, jā. Starp citu, tavu neiešanu skolā var tīri labi pamanīt - gramatika ir šausmīga, brīnums, ka tevi vispār tehnikumā uzņēma... Izskatās, ka šis ir vai nu sadzejots vai arī tev ne nekā darīt sagribējās pažēloties par to, cik netaisnīgi dzīve ar tevi ir apgājusies. Dārgais draugs, neviens arī neapsolīja, ka visur būs glābšanas riņķis un staigāsi pa dūnu taku. Dzīve nav rožu dārzs, lai gan nē, ir gan, tikai varen dzelkšņains un nelīdzens. Saņem sevi rokās un nedomā par to, kas ir noticis. Domā par to, kas notiks... Pēc šitā teksta tu padomāsi, ka esmu kaut kāds vecāku mīlulis, kurš ir nodrošināts un tere pere, bet nē, tā nav viss... Cauri badam gājis neesmu, bet šausmīgām lietām gan un eju vēl tālāk. Bet es par to nedomāju, drīzāk jāsaka, ka katrs kritiens mani padara spēcīgāku, ceļ mani augstāk, padara mani labāku...
Pats galvenais - nepadoties!
