Presē un sociālajos portālos skriešana pēdējā laikā tiek atspoguļota kā stilīga nodarbe, bet tas nav iemesls, kādēļ pavisam nesen sāku skriet es, rūdīts neskrējējs.
Tas sākās pavisam vienkārši. Vienu svētdienas dienu aprīļa pirmajā pusē sēdejām pie galda, ēdām pašu ceptu picu un es dzēru aliņu. Kā nu saruna tā iegājās, bet viena pie galda sēdoša meitene sāka stāstīt, ka gatavojas kaut kādam Lattelecom skrējienam (kas norisinās šīs nedēļas beigās, starp citu) un pagaidām viņa vairāk par 8km noskriet nevar. Viņas mērķis esot noskriet 10km. Saruna man atsauca atmiņā, ka sen atpakaļ, kad vēl biju ciešamā formā (tagad man ir liekais svars), kaut kāda suņa pēc piekritu noskriet 10km iekš Nike Riga Run, kas man arī izdevās.
Ar lielu pārliecību par saviem vārdiem, iesaistījos sarunā: "Domāju, ka parasts cilvēks, kam nav liekais svars, bet kurš arī visu dienu nepavada sēdus, spētu izturēt 10km skrējienu līdz galam". Protams, meitene izteica neticību tam. Pasmējāmies, ka izdzeršu aliņu un pamēģināšu noskriet 10km.
Kaut kā tā doma iepatikās un pēc pusstundas ieliku ausīs nesen Narvesen iegādātās Philips skriešanas austiņas (kuras patiesībā biju iegādajies darbam, lai varētu paralēli mūziku klausīties un dzirdēt apkārt notiekošo) un devos skriet. Nelieli aplīši netālu no mājas. Pa riņķi un riņki, līdz sapratu, ka vairāk nevaru. Bet 10km noskrieti bija. Patiesībā pat 11.8km.
