Sveiki, visiem lasītājiem. Pastāstīšu jums par atgadījumu no manas dzīves, varbūt kāds no jums jūtas, tā kā es jutos tad. Un šis stāsts palīdzēs neatkārtot manas kļūdas.
Mans neizdevies pašnāvības mēģinājums79
386
2
Tātad, tas notika pirms vairākiem gadiem biju vel pusaudzis, ap 16 gadiem. Dzīvoju parastu dzīvi, gāju uz skolu, spēlēju videospēles, tusējos ar draugiem, veidoju attiecības ar meiteni utt.
Bet tad, kaut kā pakāpeniski pašam to nemanot es iedzinu sevi depresijā. To ir grūti izskaidrot, man pēkšņi viss, sāka likties garlaicīgs, drūms, neinteresants, bezjēdzīgs. Skolai nav nekādas jēgas, tur neko interesantu nemāca, kāda jēga spēlēt videospēles, tā ir virtuāla dzīve un lieks laika patēriņš, kāda starpība ko mana meitene plāno pēc skolas pabeigšanas, un vispār kāpēc es esmu ar viņu kopā, kādēļ man jāklausās viņas kaprīzēs un jāpavada ar viņu laiks? Tādas domas mani sāka vajāt katru dienu. Līdz es atmetu ar roku visam, beidzu apmeklēt skolu, pametu savu draudzeni un vispār atstūmu visus sev tuvos cilvēkus.
Es jutos ļoti vientuļš, bet man tas patika. Neviens mani nekontrolēja, neteica ko, kā un kad man darīt. Man nebija jāuzklausa citu cilvēku stulbās domas, viņu kaprīzes un problēmas. Es biju brīvs no šīs garlaicīgās un degradējošās sabiedrības. Tā es uzskatiju.
Bet kas tālāk? Ko man tagad iesākt ar šo brīvību? Es sāku lietot alkoholu, ļoti bieži. Darbadienās vecāki, agri no rīta gāja uz darbu, bet es skolas vietā gāju uz bodi pakaļ kādam grādīgajam. Dzīve nekļuva labāka, kā es biju cerējis. Domāju, ja atmetīšu visam ar roku būšu brīvs no ikdienas rutīnas, un dzīve kļūs košāka. Bet tā nenotika, dzīve kļuva vel drūmāka, nekā iepriekš. Tagad manu prātu nomāca citas domas, kāda jēga dzīvot? Kāpēc cilvēki dzīvo? Kāpēc viņi vispār kaut ko dara? Tik un tā mēs visi beigās nomirsim! Tad, priekškam vilk garumā?
(Bet pagaidi, es negribu mirt tagad! Vel ir par agru, man visa dzīve priekšā. Kāda dzīve? Vai tu vispār redzi savu nākotni? Ko tu darīsi? Strādāsi garlaicīgu darbu? Tas taču ir tik bezjēdzīgi, un kas tālāk kļūsi vecs saslimsi ar kaut kādu zarazu un nomirsi! Takā beidz filozofēt un padari sev galu tagad!) Manas domas toreiz.
Nu, un tā es arī aizgāju uz mežu, atradu diezgan pievilcīgu koku, uzrāpos uz pietiekami stingra zara, apmetu cilpu ap kaklu un attā! Tikai kas, tas kāpēc man acīs spīd saule? Kur es esmu? Kāpēc es guļu meža vidū? Un kāpēc man uz kakla ir rēta? Un kāpēc blakus mētajas saplēsta siksna?
Un ko darīt tagad, kad pašnāvības mēģinājums izgāzās? Ehh... iešu uz mājām, varbūt rīt pamēģināšu velreiz cerams izdosies. Bet, kad atnācu mājās mani gaidīja pārsteigums. Māte ar asaru pilnām acīm sēž viesistabā, bet viņai blakus mana klases audzinātāja mierina viņu pa istabu nemierīgi turpu šurpu staigā mani draugi, kurus neēsmu redzējis jau vairākas nedēļas, bet stūrī noraudājusies sēž man bijusī meitene ar trīcošām rokām lasot manu atstāto atvadu vēstuli. (Galīgi piemirsu ka tādu rakstiju)
Ieraugot viņus visus kopā tik drūmus un noskumušus, un tās emocijas kuras pārņēma viņus, kad viņi ieraudzija mani dzīvu, stāvot viņiem pretī es sapratu, kāds es biju egoists, es domāju tikai un vienīgi par sevi. Es nemaz neaizdomājos, cik daudz es viņiem nozīmēju, un cik daudz sāpju un ciešanu būtu viņiem nodarijis ar šo gājienu. Un viss tikai tāpēc, jo dzīve man likās garlaicīga!
Un tomēr viss labi, kas labi beidzas. Esmu dzīvs man blakus ir cilvēki, kurus es mīlu un arī dzīvesprieks atgriezās manī.
Tas bija stāsts, kā es gandrīz zaudēju dzīvību, dēļ sava egoisma nu un protams stulbuma :D Pusaudžu gados viss kaut kas, kas ir debīlāks var ienākt prātā.
)