Jāņi toreiz un tagad50

Vainags Jāņos pienākas katram. Meitenēm parasti tie ir ziedu vainagi, puišiem ozolkoka zaru vainagi. Kādreiz katrs pats sev tādu pina un goda lieta bija uzpīt vainagus kaimiņos dzīvojošajiem Jāņiem un Līgām. Mūsdienās daudzi pat nemāk to darīt. Vēl pagājušajā gadā pinu vainagu ne tikai sev, bet arī draugiem, kas izlūdzās. Ja būtu piekritusi pīt visiem, kas prasīja, tad šajos svētkos nemaz neko citu nedarītu. Ziedu vainagi vēl kaut kā sanāk meitenēm, bet ozolkoka vainagi ir kā neiespējamā misija.

Vecmāmiņas sietie sieri mūsdienās tiek aizstāti ar veikalā pirktajiem – kuram labāk parastie, kuram ar nelielu pelējuma kārtiņu pa virsu, bet reti kuram tie ar netīrumiem jeb ķimenēm, kas maizes vietā ēdami.

Toreiz pašbrūvēto alu lēja no mucām, ko cītīgi pirms svētkiem vectēvi pēc sentēvu receptēm brūvēja. Pati pirms svētkiem līdu vectēva pagrabiņā, lai putiņas nogaršotu (vienmēr biju pirmā, kas piesakās pēc kartupeļiem uz pagrabu aiziet). Tagad biežāk alu lejam no bundžiņām vai divlitrīgajām pudelēm, ja vien nedzeram uzreiz no tām.

Ugunskurs kādreiz tika visu dienu kārtots un pareizi sakrauts, lai vakarā tas augstu degtu. Tās bija sava veida sacensības starp kaimiņiem. Šodien paveicas, ja redz pagalmā vairāk kā grila liesmu uz kuras lēnām cepas šašliki.

Jau pēc dažām dienām svētki būs klāt. Novēlu visiem nosvinēt šos svētkus kā toreiz – pašiem izgreznot savas istabas ar Jāņu zālēm, uzpīt sev vainagus, brienot pa slapju pļavu ar basām kājām. Izdzert vismaz kausu pašbrūvētā alus un apēst tik daudz mājas siera, ka pietiks visam gadam. Protams, neaizmirstam kopā dziedāt un lēkt pār ugunskuru. Tas viss piedienas šajos svētkos.