Drēgnajā rudenī nolēmu jūs papriecēt ar savu rakstu. Kas gan var būt labāks par šausmeni, kas balstīta uz patiesiem notikumiem...?
Šausmenes uz patiesiem notikumiem34
671
7
A Nightmare on Elm Street
Stāsts par psihopātu, kura seja līdzinās vecam roltonam un kurš terorizē jauniešus viņu pašu murgos, pirmajā brīdī nešķiet visai reāls. Tomēr kā izrādās, tad filmas režisors Vess Kreivens (Wes Craven) savu 1984. gadā tapušo klasiku balstīja uz stāstiem, kurus izlasīja LA Times. Dīvainais raksts avīzē bija par kādu vīrieti, kurš mira visai neparastos apstākļos. Izrādās kaut kur Laosā dzīvojā vīrietis, kuram rādījās šausmīgi murgi, tādēļ viņš baidījās iemigt. Viss izvērtās tik tālu, ka vīrietis neklausīja ne savu ģimeni, ne veselo saprātu un nomodā bija palicis 6 dienas, kamēr sēžot pie televizora beidzot iemiga. Ģimene par to stipri nopriecājās, taču nākamajā rītā viņu smaids apgriezās par 180 grādiem, jo vīrietis savā gultā tika atrasts miris. Autopsijā netika atklāts nāves cēlonis un tika secināts, ka vīrietis miris miegā. Kreivens atrada vēl vismaz trīs līdzīgus stāstus, kas viņu ieintriģēja tik ļoti, ka rezultātā pasaule iepazina Frediju Krīgeru.
Child’s Play
Atzīšos, ka bērnībā skatījos dažas šausmenes par lellēm, kas atdzīvojas un piebeidz savu īpašnieku - tas viss mani traki biedēja un, ja godīgi, tad arī tagad liek justies neomulīgi kādas lelles priekšā. Šī 1988. gada filma stāsta par sērijveida slepkavu, kurš, izmantojot vudū rituālus, iemieso savu dvēseli kādā lellē un veic savus šausmīgos varoņdarbus. Principā centrālais šizets ir aizgūts no pseidoreāliem notikumiem, kuri aizsākās 1904. gadā. Toreiz aizsākās stāsts par Robert the Doll jeb vienu no apsēstākajām lellēm uz planētas Zeme. Lelli savā īpašumā saņēma kādas Otto ģimenes jaunākā atvase vārdā Roberts. Otto ģimene bija visai respektēta savā apgabalā, bet kādai jamaikiešu izcelsmes medicīnas māsai tas īsti nepatika. Izmantojot savas vudū prasmes, viņa izveidoja lelli, kura galu galā terorizēja Otto ģimeni vairāku gadu garumā. Ģimene visai bieži sūdzējās par to, ka mājā pazūd dažādi priekšmeti, tie tiek izkustināti, bet mazais Roberts tikmēr kaislīgi mēdza runāties ar savu lelli. Gadi gāja un Lelle nonāca pie jauniem īpašniekiem, kuri visai bieži atzīmēja tās dzīvīgās īpašības - lelle esot kustējusies un pat centusies viņus nogalināt. Robert the Doll šobrīd atrodas muzejā, tam ir sava mājas lapa un tas turpina pacietīgi gaidīt, kad to savā ģimenē pieņems tā kārtējie upuri.
The Hills Have Eyes
Jau pieminētais režisors Vess Kreivens 1977. gadā laida klajā vienu no saviem labākajiem darbiem - The Hills Have Eyes. Stāsts par ģimeni, kuru medī kropļi kanibāli izrādās ir balstīts uz patiesiem notikumiem. Patiesie notikumi gan risinājās visai sen - 16. gadsimta Skotijā. Toreiz kāda Bīnu ģimene nolēma pārcelties uz dzīvi vienā no Skotija piekrastes alām. Sākumā ģimenē bija 14 cilvēki, kuri sāka ķert, nogalināt un ēst nevainīgus garāmgājejus un braucējus. Kad vietējie iedzīvotāji pamanīja, ka sāk aizdomīgi daudz pazust cilvēki, bet viņu mirstīgās atliekas pa gabaliem tiek izskalotas krastā, tika nolemts veikt linča tiesu attiecībā pret Bīna ģimeni. Ģimenē nu jau bija 48 cilvēki - lielākā daļa no kuriem izrādījās incesta rezultāts. Ģimeni apsūdzēja par vismaz 1000 cilvēku nogalināšanu un apēšanu. Kreivena filma patiesībā visai precīzi apraksta to laiku šausminošos notikumus mūsdienīgā gaismā.
The Blob
1958. gada šausmu filma, kuru mūsdienās varētu pielīdzināt komēdijai, savulaik biedēja cilvēkus ar kosmiska želatīna palīdzību. Izrādās viss nav tik nevainīgi, bet gan tika balstīts uz 1950. gadā Filadelfijā negaidīti atrasto željveida vielu, kura šķiet bija nākusi no debesīm. Kosmiskās želejas eksistēšana mūsdienās jau principā ir pierādīta un to atrod blakus daudzu meteorītu krišanas vietām. Cita versija gan apgalvo, ka 1950. gadā atrastā viela ir saistīta ar kādu gāzes kompāniju, kuras teritorijā arī atrada biedējošo pikuci.
Dead Ringers
Deivida Kronenberga atvēsinošais stāsts, kurā redzami dvīņi ginekologi, kas operē mutantsievieti, izrādās nav nemaz tik liels izdomājums. Kronenbergs savu stāstu balstīja uz Barija Vuda noveli, kura savukārt ir balstīta uz reālu notikumu. Stjuarts un Sirils Markusi bija dvīņi - dvīņi ginekologi, kas praktizēja Ņujorkā. Kā jau dvīņiem pienākas, arī viņi dalījās it visā - zināšanās, draugos, sievietēs un barbiturātos. 1975. gadā negaidīti abu brāļu līķus atrada dzīvoklī - viņi bija miruši jau vismaz nedēļu. Nezināmu apsvērumu dēļ šis notikums neguva lielu rezonansi, par spīti tam, ka bija dažādi ziņojumi par brāļu visai dīvaino uzvedību, kad tie strādāja slimnīcā. Kronenbergs visam šim stāstam piešķīra savu burvību, kas nemaz tik burvīga nav...Filma tiešām ir laba, iesaku.
Audrey Rose
Pēc tam, kad Eliots Hūvers zaudē savu meitu autokatastrofā, šķiet, ka dzīvei vairs nav jēgas. Tomēr pēc 11 gadiem viņš satiek meiteni vārdā Aivija, kuru sāk uzskatīt par savas mirušās meitas reinkarnāciju. Sirrealistiskā 1977. gada filma ir balstīta uz Franka De Felita (Frank De Felitta) sarakstīto noveli, kurā viņš apraksta gadījumu ar paša dēlu. Reiz viņš ar sievu izdzirdēja kā viņu 6 gadus vecais puika spēlē klavieres, turklāt dara to ļoti virtuozi, lai gan pirms tam nekādu interesi par mūziku nebija izrādījis. Konsultējoties ar okulto zināšanu pārstāvjiem rakstnieks atklājis, ka viņa dēls ir viena no retajām dvēselēm, kas turpina reinkarnāciju jeb dvēseļu pārceļošanu pēc nāves. Pēc pamatīgas literatūras izpētes arī tapa pamats nesliktajai filmai ar nosaukumu - Audrey Rose.
The Girl Next Door
Džeka Ketčuma (Jack Ketchum) visai pasmagi lasāmā novele ar tādu pašu nosaukumu tika adaptēta arī kino ekrāniem 2007. gadā. Stāsts par sadistiski mocīto un nogalināto bāreni ir izaicinājums ne tikai filmas veidotājiem, bet arī skatītājiem, jo grūti palikt vienaldzīgam to skatoties. Visu grūtāku padara fakts, ka stāsts ir balstīts uz pat ļoti patiesiem notikumiem. Īstās meitenes vārds bija Silvija Likensa, kuru pameta vecāki naudas trūkuma dēļ, bet pieņēma kāda lauku ģimene (kopā ar māsu) cerībā, ka meitenei tiks nodrošināta kaut cik normāla dzīve. Tā vietā viņa tika mocīta, izvarota un galu galā nogalināta - to visu veica ģiemenes galva ar saviem bērniem. Silvija jaunajās mājās nodzīvoja - ja tā var teikt - vien trīs mēnešus.
The Strangers
Stāsts par to, ka mājā ielaužas nezināmi cilvēki un terorizē tās iemītniekus, izrādās ir filmas režisora Braiena Bertino personīgā pieredze. "Kad biju bērns, tad es dzīvoju mājā, kas atradās nekurienes vidū. Kādu vakaru, kad vecāki nebija mājās, atskanēja durvju zvans un māsa tās atvēra. Pie durvīm stāvēja cilvēki, kuri jautāja pēc ļaudīm, kuri šeit nedzīvoja. Vēlāk mēs atklājām, ka viņi mēdza klauvēt arī pie citām mājām mūsu apgabalā un, ja neviens neatvēra durvis, tad viņi brutāli tajās ielauzās. Manā filmā durvju atvēršana nepasargā no mājas izlaupīšanas. Tieši otrādi - tas beidzas ar kaut ko šausmīgāku." - stāsta režisors. Bertino tāpat iedvesmojies no Mensonu Ģimenes slepkavībām un citiem netklātiem noziegumiem, kurus pazīst kā Keddie Cabin Murders - 1981. gadā Sierra Nevada pakalnos kādu ģimeni bez iemesla sagustīja, spīdzināja un nogalināja.
The Shining
Stenlija Kubrika filma ir viena no tām, kurai fani ir sadalījušies divās nometnēs - vieni mīl filmu, bet nekad nav lasījuši grāmatu, bet otri ienīst filmu, jo domā, ka Stīvena Kinga 1977. gada novele ir pelnījusi kaut ko vairāk. Izrādās, ka pats Stīvens Kings ir savu noveli balstījis uz patiesiem notikumiem, kas atgadījušies ar viņu pašu. Kādu reizi viņš ar savu sievu Tabitu bija piestājis pie kāda hoteļa Kolorādo, kuru taisījās jau slēgt ciet. Kingi hotelī bija vienīgie palikušie iemītnieki. Pēs sirreālistiskām vakariņām milzīgā ēdamzālē, kur viņi bija vieni paši, Kingi devās gulēt. Naktī Stīvēnam rādījās visādi drausmīgi murgi, bet no rīta pamostoties viņš jau zināja, par ko rakstīs savu nākamo grāmatu.
Paldies, ja izlasīji 
)
