PJ Harvey1

Pusaudžu gados viņa aizraujas ar jaunā viļņa romantiski skanošajiem piemēriem to starp Soft Cell un Duran Duran, iedvesmojas arī no krievu tautas mūzikas, un pat tādiem klasiskā žanra komponistiem kā Arvo Pērts (Arvo Pärt) un Semjuels Bārbers (Samuel Barber). Jau agri Pollija Džīna apguva ģitāras un saksafona spēli un tīņa gados darbojas dažādās grupās kā instrumentāliste.

17 gadu vecumā PJ Hārvija beidz skolu un sāk pati rakstīt dziesmas, bet, kad viņai ir 18 viņa satiek Džonu Perišu (John Parish), kas uzaicina meiteni spēlēt ģitāru un dziedāt fona vokālu savā grupā Automatic Dlamini. Pieņēmusi piedāvājumu, Hārvija spēlē un ceļo kopā ar grupu un kā pati atzīst, tolaik bijusi ļoti apmierināta ar iespēju praktizēties ģitārspēlē, tas nekas, ka dziedāšanas bijis mazāk. Un lai arī šajā laikā viņa komponējusi daudz, tomēr arī pati savas pirmās dziesmas sauc par neveiksmīgām. Tajās pārāk lielu ietekmi atstājusi Īru tautas mūzika, kas tolaik dominējusi viņas atskaņotājā. Taču pašu Džonu Perišu PJ Hārvija uzskata par savu skolotāju un domubiedru un atzīst, ka ļoti daudz par to kā uzstāties publikai un strādāt uz skatuves iemācījusies tieši no viņa. Vēl šobaltdien abi kopā uzstājas, strādā pie ierakstiem un to producēšanas, tikai nu jau daudzus gadus Džons Perišs ir tas, kurš darbojas kopā ar slaveno PJ Hārviju, nevis otrādi kā abu karjeras sākumā.

91. gadā PJ Hārvija dibina pati savu grupu un dod tai savu vārdu. PJ Hārvija tagad ir trio, pati viņa dzied un spēlē ģitāru, Robs Eliss (Rob Ellis) ir bundzinieks, bet Ians Olivers (Ian Olliver) – bass. Par grupas nosaukuma izvēli viņa saka tā: „Nevarēju garantēt, ka vienmēr mēs gribēsim spēlēt kopā tieši šādā sastāvā, taču zināju, ka allaž gribēšu pati rakstīt un pati izpildīt savas dziesmas, tapēc man likās laba doma likt grupas nosaukumā savu vārdu.” Un te nu Pollijai Džīnai izrādās taisnība, jau drīz basists Olivers dodas atpakaļ pie Džona Periša un viņa vietā stājas Stīvs Kogans (Steve Coogan).

Atmiņas par grupas pirmo uzstāšanos nebūt nav rožainas. „Mēs sākām spēlēt un zālē bija kādi 50 cilvēki, bet jau pirmās dziesmas laikā gandrīz visi bija prom,” stāsta pati Hārvija. Tad kāda sieviete esot uzrāpusies uz skatuves, piegājusi pie bundzinieka un apsolījusi samaksāt sarunāto honorāru, lai tikai jaunieši liktu mieru instrumentiem. Taču pirmās neveiksmes Hārvijas grupu neapturēja un neatkarīgās izdevniecības Too Pure atbalstīta izdod debijas singlu „Dress”. To par nedēļas labāko atzīst respektablā mūzikas žurnāla Melody Maker apskatnieki, nosaucot dziedātājas vokālo manieri par ne viennozīmīgi baudāmu, taču apbrīnojamu. Pēc laiciņa grupa nāk klajā ar otro singlu un 92. gada pavasarī izdod savu 1. albumu „Dry” – dziesmu apkopojumu, ko leģendārās grupas Nirvana līderis Kurts Kobeins (Kurt Cobain) nosaucis par vienu no saviem visu laiku iecienītākajiem ierakstiem.

PJ Hārvijas trio veikums, kurā sajaucas panku blūza un grandža (grandžs - alternatīvā roka apakšžanrs) elementi ātri gūst jūsmīgas atsauksmes un sekotāju pulkus abpus Atlantijas okeānam. Pēc debijas albuma iznākšanas amerikāņu žurnāls Rolling Stone nodēvē tobrīd 22 gadus veco Hārviju par labāko jauno dziedātāju. Viņa ātri piesaista arī preses uzmanību, puskaila pozējot britu žurnāla New Musical Express vākam, taču, kad Pollijai Džīnai piesaista feministiskas noskaņas, viņa to noliedz, sakot: „Rakstot savas dziesmas es nemaz nedomāju par dzimuma jautājumiem, tas vienkārši man pat neienāk prātā. Es nesauktu sevi par feministi, tad man pamatīgi jāiedziļinās vēsturē un līdz galam jāizprot šis termins, lai asociētu to tieši ar sevi.” Tā lūk, PJ Hārvija neļaujas nekādiem rāmjiem, pa to laiku mūzikas izdevniecības sarīkojušas vairāksolīšanu kā rezultātā Hārvijas trio paraksta līgumu ar Island Records un tā paša 92. gada nogalē jau ieraksta otro albumu „Rid of Me”.

Pēc tā iznākšanas 93. gadā grupa dodas koncertēt gan Eiropā, gan Amerikā un tobrīd jau parādās pirmās šķelšanās pazīmes. Žurnālā Rolling Stone ir citēta pati Hārvija, kas saka, ka viņai ir skumji par izveidojušos situāciju, taču grupas biedri viņai tagad nav tik izmisīgi nepieciešami kā iepriekš, un pēc piedalīšanās Too Pure koncerttūrē 93. gada augustā Hārvijas trio paziņo par šķiršanos un jau septembrī viņa uzstājas solo. Oktobrī izdotais ierakstu apkopojums „4-Track Demos” ir viņas solo karjeras sākums.

Nostabilizējoties solo karjerai PJ Hārvijas skanējums kļūst bagātīgāks arī pateicoties paplašinātajam instrumentālistu sastāvam un 95. gadā izdotais albums „To Bring You My Love” iegūst kritikas atzinību. Tā ietvaros Hārvija paplašinājusi savu skanisko paleti tuvinoties blūza nojautām. Pateicoties plašsaziņas līdzekļu ievērībai un mūzikas televīziju un roka radio staciju atbalstam, īpašu popularitāti gūst dziesma „Down By The Water”. Visu 95. gadu PJ Hārvija pavada koncertējot kā rezultātā „To Bring You My Love” tiek pārdots vairāk kā miljons kopijās. Un daudzu profesionālo izdevumu titulēts kā gada ieraksts. Amerikāņu žurnāls Spin pat ierindojis to 3. vietā starp 90 labākajiem 90. gadu albumiem. Bet pati Hārvija šajā 95. gadā iecelta par gada mākslinieci.

96. gadā atklātībā nonāk ziņas no parasti ļoti diskrētās un noslēpumainās PJ Hārvijas privātās dzīves, jo tajā iesaistīts neviens cits kā pasaulslavenais austrāļu dziedātājs un mūziķis Niks Keivs (Nick Cave). Abi apvienojušies ne tikai romantiskās attiecībās, bet arī divās dziesmās, kas iekļautas Nika Keiva grupas The Bad Seeds albumā „Murder Ballads”. Pēc kāda laika sekojošā abu šķiršanās pat esot dokumentēta Keiva nākamajā albumā, kurā vairākas dziesmas ir par PJ Hārviju. Pēc tam viņa atsāk sadarbību ar seno draugu un muzikālo domubiedru Džonu Perišu. Abi kopā laiž klajā ierakstu Dance Hall at Louse Point, kurā Perišs komponējis, bet PJ Hārvija rakstījusi dzeju. 98. gadā viņa atkal izdod solo albumu, jau 4. pēc kārtas, ar nosaukumu „Is This Desire?”, kurā jūtama attālināšanās no agresīvā ģitārroka un pāreja uz klusāku, atmosfēriskāku skaņu gleznu un sajūtu veidošanu. Taču pēc diviem gadiem Hārvija atgriežas pie straujā un enerģiskā skanējuma vēl vienā pircēju un kritikas atzītā apkopojumā „Stories from the City, Stories from the Sea”, kuram iedvesmojusies pusgadu dzīvodama Amerikā, Ņujorkā.