Labs vakars visiem spokiem. Lielu sabiedrības interesi ir ienesusi filma ''Dokumentālists'' Stāsts, kas sākas ar to, ka pie skarbās un vientuļās purva Intas ierodas dokumentālists. Protams, pirmajā brīdī Inta varētu teikt eksplodēja, ieraugot dokumentālistu, bet laika gaitā mēs atradām kopīgu valodu...
Inta Ozoliņa un Dokumentālists....47
772
7
Kas ir Inta un kur viņa dzīvo ? Ir tādas mājiņas „Fazāni” pie paša Ķemeru purva. Kādreiz tur dzīvojuši metereologi, un tagad tās mājas nevienam nav vajadzīgas – Inta tur ievākusies. Viņa ir ļoti kolorīta persona. Kas bijis uz Ķemeru purva takas, tas Intu noteikti pamanījis.
Kāpēc tieši Inta ? Par Intu man pastāstīja Liāna Langa, viņa piezvanīja un teica: „Ir! Tev noteikti jāfilmē! Tev tas der!” Aizbraucu apskatīties un tiešām sapratu, ka man tas der. No sākuma viņai tā kā patika filmēties, tad atkal tā kā nepatika, un tad vienā dienā viņa man saka: „Es tevi nolādu. Es tev uzlieku lāstu. Tu novītīsi kā tā tur koka lapas, pēc gada tu vairs te nebūsi.”
Pie Intas arī braucu pēc filmas uzņemšanas. Es ar muguras smadzenēm jūtu, ka esmu viņai vajadzīgs. Ka viņa man kaut kādā veidā ir ja ne pieķērusies, tad sapratusi, ka mēs esam savējie. Kaut viņa pati saka: „Es te dzīvoju pēc meža likumiem, un jūs tur pa tām tiesām staigājat un dzīvojat pēc tiesu likumiem!” Viņai ir visādi interesanti teicieni, kad viņa negrib filmēties. „Tu nāc pie manis, nevis es pie tevis!”
Cik ilgi filmēji ? Filmas īstais garums ir pāri par 100stundām, bet protams, ka tā ir saīsināta un daudzi kadri ir izņemti. Jāatzīst, ka nebija viegli filmēt, jo katru reizi, ka kaut kas nebija Intai pa prātam viņa man gribēja uzbrukt, sist ar lomiku un uzliet ūdens spaini.
Inta interesējas par filmu. Viņa man jautā: „Paga, nu paklausies – nu par ko tad būs tā filma?” No sākuma runāju kaut ko par piedošanu, par vēl kaut ko, beigās viņai saku: „Par mūsu attiecībām.” Viņa prasa: „Kā – par mūsu attiecībām?! Kā var būt par attiecībām! Tad jau tu būsi tāds tā kā muļķis tajā filmā!” Jā, filmā ir epizodes, ka viņa mani lamā, sadauza statīvu, dzen prom...
Intai jaunības gadi nebija no tiem vieglākajiem, jo viņas vecā māte arī ir bijusi ļoti stingra un bērnībā Inta ir strādājusi zvēra darbu, vārda tiešākajā nozīmē.
Inta gluži viena nav. Intai arī cilvēku netrūkst – pie viņas brauc ārstēties, brauc ciemos. Bet viņi atbrauc uz piecām minūtēm un tad atkal mūk prom. Es ieguvu viņas uzticību ar to, ka ilgi klausījos. Kaut vai simts reizes vienu un to pašu. Jo ilgāk klausies, jo vairāk uzzini. Es ieklausījos detaļās un tad spēju izsecināt kaut ko vairāk nekā pirmajā brīdī. Tu sāc saprast tos meža likumus. Ja kaut kas nepatīk, tad vari dabūt ar lomiku, bet tad, kad ir atmaigums, tev tiek uzdāvinātas zeķītes...
Vienreiz sēžot pie galda un malkojot tasi tējas, Inta man palūdza iedot savu roku.. Viņa uzreiz pateica, ka man ir slima sirds un lai es neaizraujos ar sportu. Tā patiešām bija un es biju pārsteigts.. Es prasīju : Kā tu to zini ? Viņa teica : Es zinu to, ko es zinu un nevienam citam tas nav jāzin. No viņas informāciju bija grūti dabūt ārā..
Inta uz mani bija sadusmojusies par to, ka biju viņai aizvedis vecas konfektes, tā patiešām nebija.. Šīs konfektes bija labas un derīguma termiņš arī, varbūt viņa negribēja pieņemt šo dāvanu vai arī domāja, ka es gribu ieriebt viņas raksturam un izturēšanās stilam..
Ko tu saskati Intā ? Manās acīs Inta ir brīnišķīga - izcila filmas varone ar spēcīgu raksturu, bet mežonīgā sieviete drīzāk gatava filmētājam uzlikt lāstu, nekā ļauties iemūžināties. Taču dokumentālista neatlaidība dara savu, Intas sirds tiek iekarota. Un drīz pēc tam salauzta.
