Trīssvītru puiša skolas stāsts54

Kursa darba aizstāvēšana. Biju nolēmis kārtīgi sapucēties un vismaz atstāt labu pēdējo iespaidu skolai. Piezvanīju uz šūšanas salonu un saku, lai man uzšuj tērpu, kur galvenokāt ir sarkanā un baltā krāsa (gribēju būt patriots un ietērpties Latvijas karoga krāsās). Otrā galā man prasa, kādiem mērķiem vajadzīgs. Nu es izšauju pirmo, kas nāk prātā iedomājoties kursa darbu aizstāvēšanu – jautrībai. Atnāca pastā paciņa. Atveru –WTF??? Vēlāk čaļi saka, ka ja jau gribējis Latvijas karoga krāsās, tad vajadzējis karmīnu prasīt. A kas ir Karmīns? Nepazīstu tādu.

Nu ko. Neiešu jau uz skolu tādā tērpā. Zvanu fāterim un saku kādi sūdi, lai palīdz. Viņš atbild, ka par pēdējo naudu siltumnīcai plēvi nopircis. Plēve tak plēve. Nebūs tev siltumnīcas! Aizbraucu pakaļ, pa vienu nakti re kāda štāte sanāca.

Tomēr salīgu mieru ar diviem čaļiem no regbija komandas. Nolēmām iziet pie dabas krūts nedaudz paspārdīt bumbu. Šī ļoti labi izdevusies bilde. Es tūlīt izdarīšu vienu no saviem spēcīgākajiem sitieniem mūžā. Pats interesantākais visā šajā notikumā ir tas, ka bumbu vēlāk atada, a galvu ta neatrada. Muahahahaha!!!

Uz Lieldienām Jezups atsūtīja apsveikumu un pievienoja savu bildi. Īpaši nav mainījies. Raksta, ka mācās tajā pašā internātā un pēc diviem gadiem varētu pabeigt jau 6. klasi. Novēlēja, lai man Lieldienās stipras olas. Paldies, Jezup, bet man viņas tāpat cauru gadu ir stipras. Kāda jēga no tāda apsveikuma?

Šeit ES. Ar šo bildi vispār skāde kas skāde. Visu dienu spodrināju sportuškas un laķenes kurpes, aizeju pie fotogrāfa saku, lai man uztaisa bildi pasei pilnā augumā. Beigās sanāca liels aplauziens…

Mans izlaidums. Protams, līdz tam man bija jāgaida “nedaudz” ilgāk kā pārējiem kursabiedriem. Bet tāpat ir milzīgs gandarījums, ka savā mūžā esmu tā kārtīgi pasmēlies zināšanas no gudrību vācelītes. Iemūžināju sevi daudzās šī nozīmīgā vakara bildēs. Šī fotka vispār būtu ideāla,ja tikai tas čalis melnajā paltrakā netraucētu.