Rīti!! Ak šie nogurdinošie rīti!! Man ir vairāki iemesli, kāpēc man nepatīk agri rīti. Nekad no rītiem es neesmu izgulējies, tāpēc vienmēr jūtos kā izdirsta jāņoga. Vajag apmēram stundu, lai šī sajūta pazustu. Tad vēl šie sētnieku dobjie slaucieni, kad viņi tīra ielas un viens uz otru lamājas: “Sergej, es taču bļeģ teicu, lai ņem veco slotu, Tu vēl neesi cienīgs, lai slaucītu ar šo. Un kā Tu turi slotu, tā tu savai meitenei pupus vari turēt, jātur tā, lai beržas, tā, lai uzmetas tulzna, kuru Tu pēcpusdienas karstajā svelmē vari izdzert”.
Bet viss kaitinošākais un nepatīkamākais no visām šīm situācijām ir, ka Tas no rīta ir ciets. Pieceļos no rīta, nožāvajos, stāgāju pa māju, apskatos uz To un saku: “Bļe ciets kā akmens”, vēl uztaisu vienu konrolpieskārienu, lai pārleicinātos. Tas man liek justies vājakam, ka es nespēju To kontrolēt. Ar tādu tak no rītiem ir neparocīgi rīkoties. Ir grūti, jāpiepūlas un nekad nesanāk tā kā gribētos. Parasti apsēžos un gaidu, kad paliks mīkstāks. Tas parasti kavē manu dārgo laiku. Ik pa laikam ar roku paraugu, mazliet maigi piespiežu To, lai konstatētu Tā cietumu. Tas nenotiek ātri, tas notiek lēnām tāpat kā puņķis tek pa degunu ārā aukstā laikā un lēnām ieķip ūsās un kalpo kā barība zvirbuļiem. Šis gaidīšanas laiks ir vislabākais pacietības vingrinājums. Ir brīži kad es salūztu, kā tikko nodrāzts zīmulis un sāku darboties, kaut ari Tas ir ciets kā sakaltis suņa sūds un tas ir ļoti sarežģīti un ilgs, piņķerīgs process.
Jūtot, ka Tas kļūst mīkstāks, es atkal sajūtos pārāks, kā tāds vergu turētājs, kurš ar pātagas cirtienu var paveikt visu. Es pasmaidu un sāku rīkoties. Viss notiek vienmērīgi, bez liekas piepūles. Daži man piekritīs un atbalstīs, citi nosodīs un teiks: “Tas taču nav nekas”. Bet vai tiešām jūs esat pamēģinājusi uzsmērēt uz maizes tikko no ledusskapja izņemtu sviestu?
