Izlēmu uztaisīt rakstu par to, kādi mēdz būt pircēji. Ir cilvēki, kuri atnāk, paņem, samaksā un aiziet, bet ir arī šādi... 
Ieskaties arī te: http://spoki.tvnet.lv/joki/Pardeveju-tipi/731692
Pircēju tipi30
589
2
"Es ir gudrs mērkaķis!" tipi. Tie ir tie, kuri sāks sarunu, ļoti zinoši runās par attiecīgo mantu, apģērbu, iekārtu. Pēc viņu vervelēšanas var saprast, ka viņi ir par sevi augstās domās. Droši vien domā, ka viņi nekad nekļūdās ne izvēlē, ne aprēķinos. Ja pārdevēja kaut ko nezinās, tad šis viszinis pagudrēsies, ka re, kāds viņš speciālists un beigās vēl nokauninās pārdevēju, ka nezina ko pārdod. (bet pārdevējai ne vienmēr jāzin tādi sīkumi, kā - kādā rūpnīcā to ražo, kas ražo utt.). Šie te arī atradīs pie kā piesieties preces vērtībā - "man liekas, ka tur ir kāds netīrums, kaut kas nokritis un tāpēc es gribu atlaidi!!". Viņi mēģina sarunāt kaut ko par pliku velti, uzskatot, ka viņiem kaut kas noteikti pienākas.
"Puņķu ēdāji" (nekas cits neienāca prātā : D). Tie, kuri atnāk uz veikalu, sāk runāt ar pārdevēju par to, ko viņi grib atrast, kas viņiem būtu vajadzīgs. Viņi var runāt ļoti ilgi par to, ko taisās nopirkt. Viņi pat skatās katalogus un preces uz pasūtījuma. Bet viņi nezin, ko viņi īsti grib, jo nav pārliecināti - vai patiks tā lieta, vai pietiks naudas. Tie ir tie, kas daļēji iznieko pārdevēja laiku, ja tajā brīdī pārdevējam ir jādara kas svarīgāks. Bieži tie ir neuzstājīgi cilvēki, tā viņi to laiku norunās un aizies prom.
Tad vēl ir tādi, kas prasa kāpēc šajā veikalā lieta maksā tik, bet citā tik.. Viņi nesaprot, ka ne jau pārdevējas uzstāda tādas cenas. Tā vietā, lai šis tips aizietu uz otru veikalu, kur ir viņa mīļā lieta, viņš pakurkstēs tepat par to, ka nav atlaides, ka viņš ir vecs vai visi izsūc no viņa naudu. Visur viņu grib piekrāpt un izkāst naudu tā ko ne vairāk un biežāk.
"Tavs radinieks, bet nē". Tas ir cilvēks, kurš atnāk uz veikalu, kaut ko palūr un ar pārdevēju sāk runāt nevis par to, ko viņš taisās prikt, bet par savu dzīvi. Ka apkure vēl nav pieslēgta, ka mazdēls nebrauc ciemos.. Vēl ir tādi, kuri sāk runāt par vēsturi. (Vienreiz atnāca viens vīrietis, kurš iesāka runāt par kara gadiem). Šāds cilvēks ar pārdevēju runās kā ar savu māti vai kādu labu korefānu. Tāpat šāda veida cilvēki vienmēr nebeigs vaimanāt par to, ka agrāk bija labāki laiki. Un - bez šaubām pie visa tiks vainota valdība. Kaut vai par to, ka ārā izejot krepeči vienā sekundē sasalst pie deguna.
"Perversie veči". Tādu situāciju dalībnieki - vientuļi vai dīvaini vīrieši, kas uzskata par normālu uzlikt pārdevējai roku uz pleca vai iebāzt darba formas kabatā tualetes papīra kartona gabaliņu ar savu vārdu vai numuru (no dzīves.. ). Viņi neapjēgs, ka ilgāk par minūti blenž uz pārdevējas krūtīm un nevis lai salasītu, kā viņu sauc. Tie ir jocīgie, kuri paprasīs pārdevējām parādīt preces no augstākā plaukta. Tad nu pārdevējai jādabū uz kā pakāpties, bet viņi tikmēr no lejas novērtē tavu dibenu. Loģiski, ka beigās viņi neko nenopērk, bet bieži piemiedz ar aci, vai paprasa iedot savu numuru, mēģina izprasīt, cikos pārdevēja beidz darbu un pēc tāda murga pazūd miglā.
(konkrētāk - ir gadījies redzēt, ka vecis puslupatā pārdevējai-meitenei piedāvā iet pie viņa uz dzīvokli, ka tur sāksies jaunā dzīve, jo, citējot, "Es jau zinu, ka tiem jaunajiem arī gribas kādreiz ko skaistu, kas tad tas ir pārdevējas darbs ptfu..")
"Dāmas un kungi". Visbiežāk bagāti vai lecīgi cilvēki, kuri gaidīs pārdevējas aicinājumu konsultēties. Ja viņiem būs jāgaida ilgāk par vienu minūti, vari uzskatīt, ka tu esi jau izsviests no veikala, jo viņiem bija jātērē savs dārgais laiks tavas neizdarības dēļ, jo tu nemanīji, pa kuru laiku viņi atnāca. Tāpat vakarā pēc darba vari lasīt, ka viss internets piespamots par to, ka viņus apkalpoja ar milzīgu (dažu minūšu) kavēšanos. Šādiem cilvēkiem, ja viņiem nav cieņa pret citiem, vienalga kāda amata cilvēkiem, pārdevēja šiem tipiem ir tikai kājslauķis un kalps. Šis kungs vai dāma uzskatīs par labu esam, ka pārdevēja viņiem ir gan konsultante, gan pienesēja, gan personīgais bezmaksas dizainers, celtnieks vai vēl sazin kas.
Noteikti neiztiks bez sarunām "Vai šis piestāvēs manam ādas dīvānam pie mana kamīna? Un kā ar manu suni, vai viņam patiks?" un tādas runas. Pārdevējai, pēc šo augstību ieskatiem, ir nekļūdīgi jāpieskaņo iekārtas krāsa, modelis, tapetes vai paklājs (utt) viņu apartamentiem, kurus viņa pat redzējusi nav. Šie pircēji mēdz būt viskaitinošākie - viņi ir jāapkalpo pirmie un vienīgie, jo tas jau nekas, ka blakus gaida vēl 10 tieši tādi paši cilvēki, kas grib būt pirmie, jo pēc šo augstmaņu sejas izteiksmēm "visi citi var iet pad*rst". "Dāmas un kungi" bez šaubām ir tie pircēji, kas kādreiz atnāks arī pirms veikala slēgšanas. Šādiem cilvēkiem man visu pārdevēju vārdā gribas teikt - bet man vienalga, cik tev tur naudas kabatās, bet ja tu nevari laikus atnākt uz veikalu, jo tava dāmīte neuzkrāsojās laikā (vai tev kaķis apkakājās), tad tā ir tava problēma. Ir veikali, kuriem ir noteikts signalizācijas ieslēgšanas laiks un ja jūs negribat visu nakti klaiņot pa veikalu, tad tinat makšķeres : )))))
Tādi, kas tieši vai caur ziediņiem nekautrējas pavīpsnāt par pārdevēju. Vasarā, kā zināms, daudzos veikalos var just, ka ir slikta gaisa ventilācija un tad nu ir tādi klienti, kuri sāk buldurēt par to, kā pārdevēji te cepas, ka te gaisa nav (un to visu runājot lēnām pumpē ūdeni no savas pudeles).
"Speķis". Tie, kuri staigā pa veikalu ar ēdienu. Tirdzniecības centrs vai liels veikals šiem cilvēkiem ir kā parks pastaigai. Viņi jau nesaprot, ka pārdevēji redzot tos belašus arī grib ēst. Pats stulbākais ir tad, kad belaša ēdājs ir aizgājis, bet smaka vēl lidinās apkārt. Šādi tipi visbiežāk ir bērni un pusaudži līdz 15 gadiem, kā arī tie, kuriem mājās nav ko darīt un tad viņi izdomā, ka būtu kruta ar taukainām rokām apgrābāt mantas.
Tie, kuri visu māk paši. Jā, viņi paši atnāk, paši atrod, bet viņi uzskata, ka var paši taisīt vaļā skapīšus, atvilktnes, tēlot mērkaķus un rāpties pa plauktiem, plēst vaļā iepakojumus, lai pārliecinātos, ka tur iekšā ir "īstā manta". Viņi jau nu iztiks bez pārdevējas palīdzības. Viņi ir pārāk gudri, lai sauktu kādu palīgā. Tikai neatraduši vajadzīgo vai nopirkuši nepiemērotu lietu, kuru cenšas atgriezt, tikai tad viņu augstība sāks runāt ar pārdevēju. Vēl nedod dies, ja viņi būs pakrituši rāpjoties pēc preces un sasitušies, tad ar pārdevēju ir cauri. Daudzi arī aplaužas tajā ziņā, ka preci jau paņēma, bet ir veikali, kuros jāizraksta kvītis. Un iznāk, ka šis pircējs ir nogaidījis kasē un kā tad tā, ka neviens viņam nepateica par kvīti (kur ieraksta preces daudzumu, garumu utt.)
"Es nevaru nostāvēt" tipi. Viņiem gribas pasēdēt, uz galda vai dīvāna, kur sēž cilvēki, kas skatās katalogus. Bija reiz gadījums, kad sīkais apsēdās uz putuplasta dekora. Vecmāmiņa pat neko neaizrādīja. Šādi cilvēki stāv līdzās vieniem citiem - tiem, kuri var ko saplēst, attaisīt, ejot ar preci aizķert citu preci un nogāzt un neuzskatīt par vajadzīgu samaksāt par to (teiksim - iet vecis ar tapešu maisiem, nogāž lampu. Tiek izsaukts apsargs, beigās vecis nesamaksā ne par saplēsto lampu, ne arī tapetes nopērk - nomet zemē un aiziet diži aizvainots, kaut gan pats bija lempīgs). Tāda kā bezjēdzīga gaisa piepiršana.. Atnāca, uztaisīja teātri un aizgāja.
Paldies, ka lasījāt :]
