Stāsti par cilvēkiem, kuri piedzīvojuši patiešām apkaunojošus momentus un piedzīvojuši lielu kaunu. Uzmanies, jo kas tāds var notikt arī ar tevi!
Nokaunies!23
1629
10
Pagājušajā vasarā mēs piedzīvojām lielu karstuma vilni. Kā jau katru dienu es devos iepirkties uz tuvējo veikalu. Kā vienmēr, es nespēju izlemt ko pirkt un apstaigāju gandrīz visu veikalu. Manu acu skatienu piesaistīja žurnālu stends, kurā bija daži erotiska rakstura žurnāli. Ilgi vērodams šos žurnālus, mans draudziņš sāka kļūt nemierīgs. Pēc kāda laika, nomaskējis savu draudziņu aiz iepirkumu groziņa es devos pie kases. Rinda bija gara un pēkšņi man sāka reibt galva. Jau pēc pāris sekundēm es atjēdzos guļam uz grīdas. Kāda veca sieviete palīdzēja man piecelties un salasīt izkritušos pirkumu. Viss būtu beidzies labi, ja ne vien šī kundze nebūtu pacēlusi avīzi, kura atradās man uz jostasvietas. Kad viņa noņēma avīzi, viņai acu priekšā pavērās mans draudziņš, kurš laikam vēl nebija atguvies no iepriekš redzētā un slaidi slējās caur manām biksēm kā tāda Brīvības statuja. Nekad neaizmirsīšu tās sievietes izbrīnu!
Tas notika neilgi pirms manas 19 dzimšanas dienas. Ar draudzeni bijām nolēmuši pastaigāties pa parku. Atradām jauku vietiņu, kur varētu pamētāt šķīvīti un nedaudz pasēdēt. Metām šķīvīti, līdz es sāku iekarst un kļuvu aizvien aktīvāks. Kad mana draudzene izmeta šķīvīti, es attēlojot suni centos to noķert ar zobiem, bet pēkšņi paslīdēju uz suņa mēsla un nokritu. It kā nekas traks nenotika, šķita, ka neesmu sasmērējies ar sūdiem un viss turpinājās. Pēc pāris minūtēm pazvanīja draudzenes māte un mums nācās doties pie viņas cik ātri vien iespējams. Iesēdāmies autobusā un sākām braukt, bet visu laiku kaut kas smirdēja. Pēc brītiņa draudzene aizbildinoties ar to, ka no sēdvietas man blakus viņai acīs spīd saule, aizgāja uz citu sēdvietu. Ejot laikam, uz mani sāka skatīties aizvien vairāk cilvēku un arī smaka nebeidz kost degunā. Pie manis piegāja kāds apmēram 10 gadus vecs puika un man ausī iečukstēja, ka man vajadzētu izmazgāt matus. Es prasīju, kāpēc, bet puišeļa atbilde mani satrieca. Paslīdot suņa mēslā, es ar galvu biju iesēdies vēl vienā mīnā un nu mani aizmugurējie mati ir ar brūnganu nokrāsu, blondu vietā, un smird pēc kūts. Protams, man bija liels kauns, un es uzreiz pēc izkāpšanas devos nevis pie draudzenes mātes, bet uz mājām. Vēlāk man draudzene atzinās, ka redzējusi manus „brūnos matus”, bet viņai bijis kauns to pateikt. Laikam viņai likās, ka man nemaz nebūs kauna braukt ar tādiem matiem sabiedriskajā transportā!
Kad vēl mācījos koledžā, mēs dzīvojām 19. gs. celtā mājā, kurai lūza un plīsa gandrīz viss iespējamais. Jā, tajā laikā manam brālim vēl bija tas lielais tarantuls, ar kuru viņš mēdza mani biedēt. Kādā sestdienas dienā mums salūza kanalizācija un tēvs izsauca vietējo santehniķi, taču pats brāli steidzās aizvest uz atrakciju parku. Neko ļauna nedomājusi, pēc ilgas vārtīšanās pa gultu es izdomāju aiziet uz dušu. Ilgu laiku pavadījusi dušā devos ārā no tās un gandrīz vai uzskrēju virsū santehniķim. Uzmanīgi centos paiet garām viņam caur šauro gaiteni, taču pēkšņi man uz kājas uzrāpoja tarantuls, kurš kā izrādās bija izbēdzis no būrīša un no tām bailēm man sanāca ielekt tieši santehniķim rokās. Kaut kādā vaidā, atsējās josta, kura palīdzēja piesegt manu pliko pakaļu un visu pārējo un santehniķa rokās es biju gandrīz vai kaila, jo halāts bija pusvērts. Tas vēl nebūtu pats apkaunojošākais, taču kad es ieraudzīju, ka mana māte to visu ir noskatījusies, mana seja kļuvu sārta kā biete. Tagad esam pārvākušies un mums vairs nav problēmu ar kanalizāciju, bet pirms izeju no dušas, es vienmēr pārbaudu vai halāta josta ir kārtīgi aizsieta.
Tas notika diezgan sen, kad es vēl mācījos pamatskolā. Notika klasesvakars, kurš, protams, bija pilns ar dažādām rotaļām un spēlēm. Iespējams, ka šīs būtu mans labākais klasesvakars, jo es pārmiju pāris vārdus ar savu kvēlāko simpātiju- Džesiku, taču...Sākām spēlēt aklās vistiņas un mēs ar labāko draugu mazliet pārkāpām noteikumus, jo noķeršanas vietā mēs mazliet iedunkājām tos nabadziņus, kurus mums izdevās noķert. Pienāca mana kārta vadīt un es iekarsis traucos pa visu telpu, līdz kādu saķēru. Domādams, ka tas ir mans draugs, centos viņu iedunkāt, bet dunkas vietā sanāca tikai pliķis. Nekas traks, ja vien mans „noķertais draugs” nebūtu manas 51 gadīgās skolotājas krūts un es to nebūtu iepliķējis. Visus atlikušos gadus Prinstonas pamatskolā, kad sākās angļu valodas stunda es mēdzu nosarkt kā biete, atceroties šo apkaunojošo incidentu.
Ar draugiem bijām nolēmuši atpūsties pie vietējā dīķa. Nez kādēļ, bet visi uzstāja, ka man samaksās, ja es no laipas ielēkšu kaila. Būdama azartiska es pieņēmu derības un ielēcu dīķi. Iznirusi sapratu, ka draugi mani ir izāzējuši un aiznesuši manas drēbes. Mana māja atradās tikai kādus divsimt metrus attālāk no dīķa. Ilgi domājusi izlēmu nogaidīt īsto brīdi, kad rāpties ārā no dīķa un skriet uz māju. Tikai dažus metrus pirms pēdēja pagrieziena līdz mājām es pēkšņi sastingu. No stūra izlīda bars vietējo mūķeņu, kuras devās savos dārza darbos. Tā nu es stāvēju kādus desmit metrus no šī mūķeņu bara un nespēju izdomāt ko darīt tālāk. Nezinu, cik ilgi tas būtu turpinājies, ja ne vien kāda no mūķenēm nebūtu man piegājusi klāt un iedevusi paprāvu maisu, ar kuru lika man piesegties. Tā nu es nosarkusi spēju ielavīties mājās un uzvilkt drēbes, kā arī pazvanīt un „pateikties” saviem draugiem. Visu atlikušo vasaru mūķenes gāja gar manu māju, bet vienmēr kā es viņas pamanīju, es iebēgu mājās, vai noslēpos aiz garāžas.
