Man vienmēr ir riebies braukt ar mikroautobusiem, it īpaši no rītiem, kad šoferi klausās savu iecienīto kristīgo radio un ik pa brīdim iesaucas „Dievs palīdz”, viņiem atliek tik izdalīt žurnālu „Sargtornis”, lai es sajustos kā atnācis uz svētdienas dievkalpojumu. Mikroautobusi parasti ir piebāzti un gaiss tajos ir silts un pretīgi piesmacis, kad nav ko elpot. Pēc kāda laika jau var gaisā saost, kādus mēslus katrs ir ēdis brokastīs, „Tas ir ēdis olas, tas siermaizes un blakus sēdošais mazulis tēvam klēpī pretīgās burkānu pankūkas”. Tad drēbes ar šo ēdiena smaku piesūcas un izkāpjot pieturā smaržoju kā tikko esmu atnācis no Jēzus Kristus svētā vakarēdiena.
Lai neskatītos uz pretī sēdošā cilvēka blaugznaino pakausi, es vienmēr notīru nosvīdušo stiklu, lai raudzītos tālēs zilajās un domās atrastos kādā laimīgā vietā. Tas arī parasti palīdz mazāk dzirdēt blakus sēdošā burkānpankūkas mazuļa regulāro vemšanu. „Kāpēc tu tā darīji?”, tēvs viņam jautā. Bļe viņam ir divi gadi un viņš noteikt vēl neslauka pats savu pakaļu, kā pie velna viņš to var zināt, kāpēc izvēmās, tad jau labāk paprasi, lai viņš pēc Pitagora teorēmas izrēķina tavu taisnleņķa trijstūra seju. Pat izsalcis suns neēstu burkānu pankūkas, nav brīnums, ka viņš vemj.
Visu šo es parasti paciešu, bet nevaru ciest mikroautobusu miklumu. Tas nav tas miklums, kad no ilgas sēdēšanas starp dirsas vaigiem sāk svīst. Man nekad nav veicies ar blakus sēdošajiem, tie parasti ir vai nu veci vai nu resni vai klepo kā tuberkulozes slimnieki. Seksīgās meičas parasti apsēžas vienas un uz austiņām klausās Lindas Leen dziesmu „I was a lonely girl”. Bet, protams, man apsēžas blakus kārtējā resnā kundze ar pūkainu vaiga bārdu, kurai nu nepietiek vietas man blakus, bet viņa spiežas man klāt un rūmējas iekšā, lai abām ciskām vieta būtu, lai abi resnie twixi paciņā ietilptu. Mūsu kājas, tad sakļaujas cieši kopā un tad šis miklums sākas. Tā saskarsmes vieta pamazām, sāk sasilt un svīst. Paliek arvien neērtāk, siltāk un es sajūtu jau pirmo sviedru lāsi. Neizrādu nekad sejā neērtības sajūtu, bet gan truli turpinu skatīties pa logu ārā un ikreiz, kad mikroautobuss iebrauc kādā bedrē, cenšos nemanot lēnām pa gabaliņam atraut kāju, lai starpā ieplūst gaiss, bet tiklīdz sanāk atraut, tā viņas resnā ciska ir atkal klāt. Pat liekas, ka viņai patīk šī kopistiskā svīšanas sajūta un viņa vēlas mani padarīt miklu. Ar laiku es sajūtu, ka sviedru lāses savācas kopā un pa manu spalvaino kāju sāk tecēt sviedru tērcīte, kas atduras pret zeķi. Starp mūsu kājām jau paliek tik karsti, ka tur mierīgi varētu iespraust frankfurstes desiņu, lai uzsildās un pēc tam ielikt maizītē un tirgot pārējiem hot dogus. Džinsas kļūst slapjas un sviedru pleķis kļūst arvien lielāks. „Varbūt arī šī svīšana ir viņas notievēšanas metode”, es nodomāju, arvien cītīgāk mēģinot kustināt kāju, lai tā izžūst. Bet tad es uz mirkli ieskatos viņai sejā un redzu tādu patīkamu, apmierinātu smīnu. Mani pārņem riebums un dusmas, ka viņa jūtas patīkami, bet es te svīstu kā cūka pirtī, tad vienmēr gribas izspļaut frāzi, „Bļe kundzīt, apsēžaties citur savādāk jūs mani padariet miklu.”
(Anglija)
