Ir pagājis jau ilgs laiks kopš mazais žurkas purna kvekšķis skatījās, kā es tualetē cīnījos ar brūno lāci. Viņš ir kļuvis vecs, resns un ir pazaudējis interesi par brūnā jēra upurēšanu baltajai dievietei. Tagad viņš vienkārši visu dienu guļ viesistabā un pirž tā, ka mājās visas puķes vīst nost. Es reāli ieejot tualetē pēc viņa piršanas jūtos kā elpojot svaigu lauku gaisu.
Manai ģeniālajai draudzenei idejās netrūkst, tāpēc viņai iešāvās prātā, ka kvekšķim ir palicis pārāk garlaicīgi, tāpēc viņam vajag rotaļu biedru. Likās, ka šī ideja ir kārtējais morālās caurejas murgs, kas viņai iešāvās dienās, ka notekcaurules pludo līdz brīdim, kad viņa vienu vakaru atnesa mājās sīku, rižu spalvainu kamolu. “Skaties, es nopirku Persiešu kaķēnu, nosaucu to par Pūciņu. Jauks vai ne?”, viņa sajūsmināti iesaucās. “Jā, nav ne vainas”, es atbildēju iemalkojot alu, bet sakodis zobus nodomāju: “Bļeģ, vēlviens dirsējs ieradies”
Par “Pūciņu” saucām līdz kādam brīdim, kad paaugās, tad draudzene pamanīja kaut kādu savādu izaugumu uz ko es atbildēju: “Apsveicu mīļā, mums dzīvoklī ir par vienu peni vairāk”. Kopš šī interesantā atgadījuma Pūciņa pārtapa par Pūku.
Viss bija ideāli līdz kamēr Pūks bija mazs, viņš rotaļājās ar kvekšķi traucējot viņam pirst. Mājās atkal bija jūtamas smaržas, nevajadzēja vairs turēt vaļā tualetes durvis, kas kalpoja kā gaisa atsvaidzinatājs. Bet tad Pūks pieauga. Viņš kļuva slinks un resns. Abi ar sīko kvekšķi gulēja kopā uz paklāja un duetā pirda tā, ka varēja saklausīt, ko līdzīgu Bethovena piektajai simfonijai, kuru melodiju pāršalca šķidrs pirdiens notraipot Pūka dirsas spalvas ar sūdiem. Nezinu, kas tas pa prikolu, bet viņš bieži tā dirsa. Vakaros nevarēja gulēt, jo Pūks vienmēr mēģināja atvemt sava norītās spalvas.
Lai ari kā nebūtu tas viss bija sīkums līdz brīdim, kad mēs ar draudzeni nolēmām paēvelēties pa gultu. Nekas nebūtu noticis, ja es būtu bijis uzmanīgāks un pirms ēvelēšanas aiztaisījis durvis. Kā jau mormāls galdnieks, es ēvelēju turpu un atpakaļ, kad pēkšņi manu ķermeni pārņēma dīvaina sajūta. Likās, ka kāds mūs vēro, ar savām sātana acīm urbjās manā dvēselē. Es uz mirkli pagriezu galvu atpakaļ un tur tas bija. Mazajā atvērtajā durvju šķirbiņā stāvēja Pūks. Izskatījās pēc tādas pūkainas šķirbiņas, kurā viņš bija stīvs un sastindzis. “Pūks skatās?” “Tas nekas, turpini ēvelēt”!!“Škic dirsēj”, es sakot ar roku noplivināju, bet Pūks palika sastindzis un turpināja skatīties. Man kļuva neērti, likās pēc tāda pervesuļa, kas skatās un smaidot domā: “Jā, stiprāk, dziļāk”. Es ieskatījos tam perversulim acīs, tās mirdzēja, Pūkam tas bija kā pieslēgties bezmaksas porno kanālam.
Es pagriezos atpakaļ un tad atkal uz Pūku un viņš jau bija tuvāk tādā pašā satingušā pozā skatījās uz mūsu nodarbi. Tā viss turpinājās līdz Pūks jau bija pie pašas gultas malas, tik pabāzis savu purnu nedaudz virs gultas un lūrēja. Domāja, ka neviens viņu neredz un tikmēr noteikt sita ķepā.
Kad pēdējo reizi pagriezos tā Pūks leca virsū un ar ķepu ieskrāpēja man dibenā. Manuprāt, viņš vēlējās pateikt: “Beidz drātēt manu saimnieci”!!! “Bļeģ sīkais pidriķi”, es skaļi iebļāvos. Pūks nobijās un metās bēgt, bet pa gludo laminātu viņš tik kārpijās uz vietas un tikmēr aiz bailēm nodirsa visu grīdu, visas savas garās dirsas spalvas un vēl uz palaga tika.
Tagad doma nopirk lielu pitonu, lai tas tiek galā ar abiem smerdeļiem.
