Man jau kopš bērnības ir paticis veikt visādus eksperimentus, lai noskaidrotu lietu patiesumu, kā tajā TV raidījumā pa Discovery kanālu „Mythbusters”, kur viņi cenšas pierādīt visādu mītu, stāstu patiesumu. Gan jau visi ir bērnībā lasījuši Hansa Kristiana Andersena tupo pasaku „Princese uz zirņa” vai ari vecāki to lasījuši priekšā kā vakara pasaciņu, lai tik bērns ātrāk aizmieg un viņi var mierīgi sākt dedzināt kalorijas un neuztraukties, ka kāds to dzirdēs.
Īsumā par pasaku nezinātājiem- Tas notika sen senos laikos, jo kā zināms labākie sūdi notika tieši tad. Kāds princis vēlējās atrast īstu princesi, kaut arī tur nebija rakstīts, bet es nopratu, ka visas ciemata maukas jau bija izmēģinātas un viņš vēlējās pamainīt savu kokaīna un maukas rutīnu vai ari bija pienācis laiks pavarot dzimtu. Viņš apbraukāja visu zemi, bet nevienu īstu princesi neatrada, būtu moš viņam kristāla kurpīte, tad atrastu uzreiz. Atgriezās savā pilī, iekrita savā lielajā dūnu gultā, embrija pozā piežmiedza spilvenu pie krūtīm un gauži raudāja. Protams, tonakt plosījās ārā vētra un pie durvīm klauvēja neviens cits, kā trīs īstas princeses, jo vēlējās paslēpties no vētras. Jautājums vēl paliek atklāts, ko viņas darīja staigājot apkārt pa nakti vētras laikā? Princis uzreiz bija priecīgs, noslaucījis savas krokodila asaras, viņš skrēja aplūkot īstās princeses. Bet nevarēja jau zināt vai viņas saka patiesību, ka ir īstas princeses, tāpēc vajadzēja to noskaidrot. Un lai noskaidrotu, kuras no viņām ir īstas princeses un kuras melo, bija tikai viens veids, jāuztaisa viņām gulta no divdesmit matračiem un jāpaliek zem tiem zirnis, tā, kura nevarēs aizmigt, jo sajutīs, ka tur ir zirnis, tā ir īsta princese. Es pat beigtu mauku zem divdesmit matračiem nesajustu, kur nu vēl zirni. Nākamajā rītā divas princeses bija izgulējušās, bet viena visu nakti nevarēja aizmigt un vārtījās pa gultu. Viņa aizgāja pie prinča un teica: „Bļe kurš kretīns palika zirni zem matračiem, es nevarēju aizmigt”, tā kā pasaka ir cenzēta šis teikums tika izņemts. Un tā princis ņēma un aprecēja šo princesi, bet pārējām divām pēc reglamenta par melošanu noteikt nocirta galvas vai arī pēc tam nocirta galvas. Un kā vienmēr beigās bija nodrāztā frāze „Un viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam”.
Un tā es apņēmos veikt eksperimentu, lai noskaidrotu vai šis mīts, leģenda ir patiess, ka princeses nevar aizmigt, ja zirnis zem matračiem ir palikts vai arī tā bija tikai Hansa Kristiana Andersena viena no samaitātajām fantāzijām.
Vispirms vajadzēja atrast eksperimenta objektu, proti, princesi. Tā kā koju istabiņā dzīvoju ar diviem džekiem, es izvēlējos, pēc paskata un rakstura vismeitenīgāko, kas stundām skatās spogulī. Viņš bija garš luņģis ar gariem matiem un visai lempīgs. Katru vakaru, viņš knapi atspiedās divdesmit reizes un pēc tam pus stundu skatījās spogulī uz savu cāļa bicepsu un dēļa krūtīm, tad jau labāk būtu skatījies kā zāle aug. Viņš bija ideāls objekts eksperimentam, jo ja viņš nonāktu cietumā, viņš tur noteikt būtu princese, kas katru dienu dušā celtu šķidrās ziepes.
Atverot ledusskapi ieraudzīju, ka no ziemas ir palikusi pus bundža ar pupām, tās es parasti saēdos aukstās ziemas naktīs, kad pat minīts uz palodzes sasalst, lai guļot zem segas būtu dabiskā apkure un nebūtu tā, ka no rīta vairs nepieceltos. Zinu, ka pasakā neizmantoja pupas, bet zirņi dārgi un kā zināms studentam nauda pietiek tik aliņam vai ari „Super Neto” lētajai piena desai. Tā kā matrači man ar nebija un netaisījos pirkt kaut kādus dormeo dārgos sūdus, es pupu vienkārši paliku zem palaga un gaidīju nakts iestāšanos.
Nākamajā rītā matainajam luņģim uzjautāju, kā viņš gulējā, es jutos vīlies, ka viņa sejā redzēju smaidu un viņš atbildēja: „Labi”. Viņš piegāja pie spoguļa un atkal aplūkoja savu cāļa bicepsu, tā it kā pa nakti bicepsu feja to būtu padarījusi lielāku. Bet es netaisījos eksperimentam atmest ar roku, es nolēmu pupu skaitu palielināt līdz trīs pupām un tās atkal rūpīgi paliku zem palaga.
Nākamajā rītā man pat nevajadzēja neko jautāt, jo viņš bija vēl priecīgāks nekā vakar, viņš dziedāja savu rīta prieka dziesmu, savā soprāna balsī: „Cik skaists rīts, putniņi čivini, saulīte spīd”, tādos mirkļos es vēlētos, lai man pa rokai pie gultas būtu nolikts ķieģelis. Šī mītā patiesuma pierādīšana bija nolemta neveiksmei, bet es biju pārliecināts, ka viņš ir princese un nolēmu spert pēdējo soli, visu vai neko, es pabēru viņam zem palaga visas pārējās pupas, kas bija bundžā.
No rīta mani uzmodināja troksnis, atvēru acis un garais luņģis tīrīja gultu un ko murmināja, viņam mati bija izspūruši, saskābusi seja, viss liecināja, ka viņš nav izgulējies un savu teletūbiju sapni noteikt nebija redzējis. Notīrījis visas pupas no gultas uz grīdas, viņš savā soprāna balsī izteica šo zelta frāzi, ko es vēlējos dzirdēt: „Bļe, kurš kretīns palika man zem palaga pupas?” Neviens neko neatbildēja, es pārvilku segu pāri galvai un gulēju tālāk. Eksperiments bija izdevies un pierādīts šī mīta patiesums, lai gan tika izmantotas krietni vairāk pupas nekā pasakā zirņi, bet īsti vīri jau pat izgulētos uz kartupeļiem. Manas aizdomas bija patiesas, mūsu istabā dzīvo īsta princese, kurai nenovēlu nokļūt cietumā un satikt savu princi. Pēc tam luņģis atvēra ledusskapi un atkal iesaucās: „Un bļe, kurš apēda manas karbonādes?”
