Cilvēki uz Zemes uzvedas līdzīgi kā vēzis vai audzējs veselā organismā. Planētu ir inficējis cilvēku mēris.
Varbūt pietiks vairoties?47
622
3
Pirms 65 miljoniem gadu Zemē ietriecās milzīgs asteroīds, kas noslaucīja lielāko daļu dzīvo organismu no mūsu planētas virsmas, tajā skaitā dinozaurus, kas tolaik šeit valdīja. Tas ļāva evolūcijas priekšplānā izvirzīties zīdītājiem un tajā skaitā arī cilvēkam. Mūsdienās norit līdzīga dzīvo organismu izmiršanas katastrofa. Tikai šoreiz vaininieks nav asteroīds vai kāda no mums neatkarīga kataklizma. Šoreiz lielo izmiršanu izraisa cilvēks. Kad cilvēki pirmo reizi ieradās Jaunajā Pasaulē, tur valdīja lielo zīdītāju pārpilnība, kas dzīvoja savā starpā līdzsvarā. Taču lielākā daļa no tiem pamazām tika izķerti cilvēku vajadzībām. Aprēķināts, ka pirmo cilvēku ietekmes rezultātā Ziemeļamerikā tika nomedīti 70%, bet Dienvidamerikā 80% no lielajiem zīdītājiem (mamuti, mastodoni un citi). Tas ir tikai piemērs cilvēka nespējai sadzīvot ar dabu, lai gan cilvēks pats ir dabas sastāvdaļa.
Mūsdienās nekas daudz nav mainījies, taču viss ir pārgājis jaunā līmenī. Savvaļas pasaules lēna iznīcināšana, nav kāda globāla kapitālisma, industrializācijas, globalizācijas vai cita gudra vārda sekas. Viss sākās līdz ar cilvēka priekšteča evolucionēšanu "saprātīgā" būtnē. Vēsturē var atrast daudz piemērus, kas skaidri parāda, cik ļoti cilvēks nespēj sadzīvot ar savu dabu. Taisnība gan ir, ka dažas kultūras spēja atrast veidu kā atrast līdzsvaru ar dabu - piemēram, inuīti un Austrālijas aborigēni, kas tūkstošiem gadu dzīvoja tā, lai nodarītu pēc iespējas mazāku kaitējumu vietai, kurā dzīvo, jo viņi saprata, ka paši ir šīs vietas sastāvdaļa ne tās īpašnieki.
Pasaulē ir vairāk nekā 7 miljardi cilvēku un šis skaits tikai palielinās. Visiem šiem cilvēkiem gribas ēst un jumtu zem galvas. Cilvēks tādēļ mežus pārvērš par tuksnešiem un pārtikas produktus pārveido ģenētiski, lai tikai izspiestu vēl kādu pilienu no ierastās ražas. Iedomājies, ka Zeme ir dzīvs organisms, bet cilvēks tā parazīts, tad pastāv daži šādas pasaules attīstības scenāriji: 1) organisms iznīcinās slimības cēloni; 2) iestāsies hroniska jeb ilgstoša saslimšana; 3) parazīts iznīcinās organismu; 4) iestāsies simbioze - ilgstošas attiecības, no kurām gan parazītam, gan organismam būs kāds labums.
No visiem šiem scenārijiem simbioze šobrīd izskatās visnereālākais. Cilvēce nekad nespēs sadzīvot ar Zemi. Un skaidri var teikt, ka Zeme nepadosies šajā cīņā, jo tā ir daudz vecāka un izstrādājusi imunitāti pret dažādiem parazītiem, kas jau ir centušies šeit iemetināties. Zeme ir smalka pašregulējoša struktūra, kas uztur dzīvību vienā vai citā veidā jau miljoniem gadu. Šādā haotiskā struktūrā pat niecīgas izmaiņas var radīt milzīgas sekas. To var redzēt jau tagad, kad palēnām veidojas klimatiskas izmaiņas vai smagu saslimšanu uzliesmojumi.
Iespējams, cilvēks pats palīdzēs Zemei nedaudz uzelpot. Viens no variantiem, kā atgūt līdzsvaru, ir karš. Senos laikos, kad pasauli apdzīvoja daži simti miljoni cilvēku, karš bija viens no veidiem, kā samazināt cilvēku populāciju. Mūsdienās dažu miljonu cilvēku iznīcināšana skan briesmīgi, taču uz 7 miljardu fona tas nav nekas. 1600. gadā pasaulē bija 500 miljoni cilvēku, bet jau 1800. gadā šis skaits dubultojās. Vēl pāris simts gadu laikā tas pieauga par septiņām reizēm. Dabā ikviena tik strauja dzīvo organismu savairošanās (truši, tarakāni, žurkas) neizdzīvo ilgi. Agri vai vēlu iedarbojas regulējošie mehānismi, samazina populācijas lielumu un notur visu līdzsvarā.
Cilvēks ir tāds pats savairojies dzīvnieks. Lai gan cilvēks nespēj iznīcināt Zemi, tas spēj būtiski pabojāt vidi, kurā dzīvo. Ar lielu skaidrību var teikt, ka Zeme ieslēgs savus regulējošos procesus un normalizēs cilvēku skaitu uz planētas, atgriežot to līdzsvarā.
