Šīs ir divas shēmas, kuras attaino Visumu.
Pa kreisi, viens miljards gads pēc Lielā Sprādziena.
Pa labi ir pašreizējais Visums, kādu mēs to redzam, jūtam un saprotam.
Kvadrāts ir Visuma izmērs.
Zaļais lauciņs ir Visuma redzamā daļa.
Pie tam šis kvadrātiņs, ir maza daļiņa no visa Visuma.
Ja patīsim atpakaļ, arvien tuvāk un tuvāk pie Lielā Sprādziena, tad zaļais laukums kļūs par punktu.
Šis punkts arī ir tā istaba, kuru mēs sildījām līdz superjaudīgai enerģijai.
Taču kvadrāts, ar izmēru 93 mljrd. gaismas gadiem, joprojām būs ar kaut ko aizpildīts, un vienmēr paliks niecīga daļa no bezgalīgā Visuma.
Pats Lielais Sprādziens nenotika vienā vietā. Viņš notika visās vietās vienlaicīgi. Tajā momentā viss saspiestais Visums strauji sāka izplesties un zaudēt savu blīvumu.
Pie tam, ja visus šos datus aprēķinātu ar Einšteina relativitātes teoriju, notiek kaut kas pavisam jocīgs.
Viss Visums iegūst tādas īpašības, kuras piemīt melnajiem caurumiem. Un runa nav pa tiem melnajiem caurumiem, kuri atrodas kaut kur konkrētā Visuma telpā un vietā, bet gan pa tiem, kuri atrodas visur un vienlaicīgi.
To sauc par singularitāti, un tas zinātniekiem sagādā lielas problēmas.
Singularitāte pēc būtības ir tukšums matemātikā.
Katru reizi, kad matemātikā parādās bezgalība, tad tas liecina par singularitāti.
Mums ir jāpieņem tas fakts, ka Visums ir bezgalīgs, un Lielā Sprādziena laikā, viņš arī bija bezgalīgi liels.
Un iespējams, tā redzamā un neredzamā Visuma daļa bija bezgalīgi saspiesta vienā punktā.
Vienkārši mēz nezinām pa to Visuma daļu, kuru neredzam, bet mēs zinām, ka viņa izplešas.
Un ne vienkārši izplešas, bet gan izplešas pašā sevī.
Tādā veidā pievienojot sevī arvien vairāk telpas, bīdot matēriju.
Un tas notiek katru momentu. Tā arī ir bezgalība.
To var izskaidrot ar paradoksu “Bezgalīgā Viesnīca”.
Pastāv viesnīca ar bezgalīgu skaitu istabām.
Visas istabas ir aizņemtas.
Atnāk jauns viesis.
Tas nozīmē, ka ir nepieciešams atbrīvot istabu priekš jaunā viesa.
Līdz ar to, viesis, kurš bija pirmajā numurā pāriet uz otro istabas numuru, savukārt, tas, kurš dzīvoja otrajā, pāriet uz trešo, utt.
Tādā veidā jaunais viesis ieņem pirmo istabas numuru.
Ja jau Visums izplešas, sanāk ka mēs arī izplešamies?! Un atomi mūsos arī viens no otra attālinās? Tāpat kā Zeme no Mēness, un Saule no Zemes?!
Lai to saprastu, paņemam balonu un uzzīmējam uz viņa punktiņus.
Punktiņi ir noteikti objekti Visumā (galaktikas, planētas). Ja mēs sāksim balonu piepūst ar gaisu, tad redzēsim ka punktiņi stāv uz vietas, bet attālums starp viņiem palielinās.
Vienīgais spēks, kas spēj tam pretoties, ir gravitācija!
Tieši tāpēc tajā Visuma daļā kur ir visvairāk matērijas, izplešanās notiek lēnāk.
Tas notiks tikmēr, kamēr gravitācija nepārvarēs izplešanos.
Tikko gravitācija pārvar šo spēku, matērija sāk pievilkties un izveidojas tāds kā matēriju kamols.
Kāpēc mēs gribam, lai pirms Lielā sprādziena būtu biji tukšums? Varbūt, Visums jau bija pirms sprādziena. Viss bija pirms sprādziena, tiaki nebija paša sprādziena. Un tad Lielais speādziens destruktēja, sajauca un radīja visu no jauna, nekas nekur nepazuda un neuzradās, tikai palika citādāks.
