Cilvēka ķermeņa multifunkcionalitāte un funkciju efektivitāte ir apbrīnojama, un šis brīnums, saukts par cilvēka ķermeni ir izpētes un iedziļināšanās vērts.
Līdz šim zinātnei nav izdevies radīt mehānismu, kas līdzinātos tai efektivitātei, kādu daba ir panākusi cilvēka ķermenī.
Piemēram, muskuļa jaudas efektivitāte, attiecībā pret patērēto uzturvērtību, pārvēršot ķīmisko enerģiju mehāniskajā kustībā, ir 18-29%, kamēr iekšdedzes dzinējam tie ir tikai 15-20%, salīdzinot ar muskuļiem. Superspēcīgs, superelastīgs, un super - triecienslāpējošs, tāds ir muskuļa vārds.
Pētot muskuļaudu spēju slāpēt vibrācijas, Dr. Maurics Hiles, britu izgudrotājs, 1982. g. radīja sorbotānu, plastisku vibrācijas slāpētāju, kurš vistuvāk savā efektivitātē pietuvojas muskuļaudiem. Lielisks trokšņu un vibrācijas slāpēšanas materiāls, tas sorbotāns (dārgs, gan, maita!) Bet ko nu tikai par muskuļiem.
Kauls ir viens no izturīgākajiem materiāliem dabā, tas ir četras reizes stiprāks par betonu un (ņemot vērā vieglumu, t.i. svaru) piecas reizes stiprāks par tēraudu. Cilvēka liela kauls spēj izturēt 30 cilvēku svaru. Piedevām divi augstākminētie nespēj paši saaugt kopā, ja salūzuši, kā to spēj kauli...
Savukārt cilvēka smadzenes, nevarētu teikt, ka nebūtu izdevies pārspēt produktivitātē. Lai to panāktu, tika uzbūvēts Fujitsu superdators “K” (strādā uz Linux :) ), kurā ietilpst gandrīz desmitreiz lielāks baitu apjoms kā smadzenēs, un tas spēj paveikt teju četrreiz vairāk darbības sekundē ar saviem 68 544 astoņkodolu procesoriem, taču šis dators patērē mazai pilsētai (9 000 mājas) cienīgu elektropatēriņu (9,89 milj vati), un ir ietilpināms 672 ledusskapju izmēra skapjos. Turpretī smadzenes patērē tikai 40 vatus un ietilpst, nu, teiksim, galvas kausā...
Taču neviens dators vēl nav aprīkots ar tādu sensoru daudzumu un dažādību, pārvēršot tos visus no matemātiskiem lielumiem (svārstību skaita) lietotāja interfeisā (user interface UI), piedevām tiešsaistē, tulītēji, kuras mēs saucam par jutekļiem, vai maņām.
Taču tie ir tīri fizikāli lielumi. Cilvēka ķermenis ir arī ko nu tur tikai sistēma, tas ir sistēmu kopums! Sākot ar barības pārstrādes sistēmu, asinsrites, endokrīno (dziedzeru), imūno, limfātisko, nervu, reproduktīvo, elpošanas, un urinālo, bez pieminētajām skeleta un muskuļaudu sistēmām. Lai raksturotu katras no šo sistēmu kopmlicētību, piemēram, paņemsim kaut pirmo.
Kamēr jūs gremdējaties, teiksim, spoku bilžu izlasē, jūsu organisms sajūt enerģijas trūkumu, jo nokrities cukura līmenis asinīs. Barības vadā izstrādājas hormons grelīns, nonāk kuņģī un tas irzraisa kuņģa ārsienas muskuļa saraušanos, radot skaņu, kas līdzinās vaļu sarunai. Jūsu iztēlē uzplaiksnī siermaize, un tās ainai seko sālsskābes pavairošanās kuņģī un siekalu izstrāde mutē. Jūs atraujaties no ekrāna, uzvelkat čības un aizšļūcat uz ledusskapi.
Pietuvinot maizi mutei, virs tās izvietotais deguns nokonstatē pārtikas atbilstību un svaigumu, no siermaizes ķīmisko vielu izplatīšanās gaisā un pastiprina garšas sajūtu, kamēr mēle stumda kumosu mutē, tā arī signalizē par pārtikas īpašībām, kā garšu, temperatūru, blīvumu, mitruma pakāpi, ar dažādu receptoru palīdzību, līdz tā ir gana sakošļāta, un tad iestumj to rīklē, kura saraušanās reflekss nogādā to pa barības vadu kuņģī. Nolobot pāris sviestmaizes, jūs atsēžaties atkal pie datora, bet vēderā tikmēr turpinās nepārtraukti procesi, kuri veicina barības vielu tālāko saskaldīšanu ar fermentu (žults) palīdzību, lai tās nonāktu asinsritē, kur ar asins plazmas tiktu izšķīdinātās vēl smalkāk un nogādātas līdz šūnām. Savukārt tikmēr sarkanie asins ķermenīši piegādā šūnām skābekli.
Ja jums likās, ka enerģija tiek iegūta pārstrādājot barību vēderā, tad tas tā nav. Enerģija tiek iegūta katrā šūnā individuāli, kuru skaits mūsos ir pāri miljardam.
Skābeklis šūnām vajadzīgs, lai ar tā palīdzību saskaldītu barības vielas, degšanai līdzīgā procesā. Atbrīvotā enerģija barības vielās ir tajās ieslēgtā saules enerģija, jeb, atomārā līmenī, elektroni. Barības vielās, jeb ogļūdenražos (glukoze, proteīns ir tā pati degviela, tikai organiska) esošo oglekli un ūdeņradi, savienojot ar skābekli, un izbrīvējot tos saturošo enerģiju no ķīmiskajām saitēm, tās tiek pārvērstas oglekļa dioksīda gāzē, kurš caur asinsriti tiek izvadīts attiecīgi līdz plaušām kā izelpa, un ūdenī, kas tiek novadīts līdz nierēm un urīnpūslim, kā analīzes, liekot jums vēlreiz atrauties no datora, lai aizšļūktu līdz tualetei.
Kā manījāt, tāds vienkāršs ēšanas process mums, ir diezgan komplicēts process organismam, kuram blakus tāda automašīnas degvielas iesmidzināšana iekšdedzes dzinējā ir viena bērnu spēle un niekošanās ar uguni.
Kā izveidojās šāds komplcēts biomehānisms, ir nākamais interesantais jautājums. Lai arī neviens nav pieteicies kā idejas autors, ja neskaita atriebīgo Dāvida cilts dievu Jehovu, krietni saistošāka šķiet evolūcijas teorija, kur milzīgā laika periodā (apm. 3.5 miljrd. g.) baktērijas apvienojās zem kopējas membrānas, sadalot funkcijas (pārvietošanās, enerģijas uzņemšana, tās uzglabāšana, ražošana, šūnas aizsardzība).
Tā ka redzam, ka evolūcija notiek nevis pēc konkurences likuma “izdzīvo stiprākais”, dabiskās atlases un pielāgošanās ceļā, (piedod, Darvin!), bet gan ceļā no vienkāršākas formas uz sarežģītāku, caur apvienošanos, jeb simbiozi.
ne tikai cilvēka ķermenis, bet jau šūna vien ir dabas brīnums. pamēģniet elementāru šūnu aprakstīt ķīmiski precīzi. pat vēl māzāk - tikai DNS molekulu.
