Oriģinālais stāsts par mazo nāriņu ir daudz briesmīgāks par to versiju, ko ik katrs esam redzējuši Disney'a izpildījumā.
Oriģinālais stāsts par mazo nāriņu ir daudz briesmīgāks par to versiju, ko ik katrs esam redzējuši Disney'a izpildījumā.
Disney'a versija stāstam "Mazā nāriņa" tika balstīta uz dāņu rakstnieka Hansa Kristiana Andersena ( Hans Christian Andersen) 1836.gada sarakstītās pasakas.
Hansa pasakā mazajai nāriņai nav vārda un viņa dzīvos Zemūdens Karalistē ar savu tēvu (karali) , piecām māsām un vecmāmiņu.
Nārām šajā stāstā nav dvēseles un tās dzīvo 300 gadus un pēc nāves pārvēršas par okeāna putām.
Vienīgais veids kā nāra var iegūt dvēseli ir apprecot cilvēku, kas viņu mīl vairāk par savu ģimeni un tādā veidā atdodot daļu savas dvēseles nārai.
Disney'a versijā Ariela dodas pie jūras dzēlmes nāras un vēlas iemainīt savu balsi pret kājām, lai varētu doties uz cilvēku zemi pie prinča.
Bet atšķirībā no Disney'a versija, oriģinālajā stāstā jūras ragana neiesloga viņas balsi gliemežvāka kakla rotā, bet gan nocērt mazās nāriņas mēli ar nazi.
Noslēdzot darījumu ar raganu un nonākot ar kājām uz zemes, mazās nāriņas ciešanas nebeidzās. Katrs solis, ko viņa sper ar savām jaunajām kājām sāp kā ar nazi iedurtas.
Jūras ragana, atšķirībā no Urzulas Disney'a versijā, neapmuļķo princi, lai tas iemīlētos.
Princis pēc paša gribas iemīlas princesē no citas karalistes
Pat pēc ļoti asiņainās dejas sāpošo kāju dēļ, kas nāca kā blakusefekts darijumam ar jūras raganu (7.att) un vēlmes atstāt uz princi iespaidu, mazā nāriņā tiek friend-zonā un princis viņu uztver tikai kā mazo māsiņu.
Interesanti , kā būtu ja izlaistu visu to Disneja ekranizēto pasaku reālu anti - versiju uz kinolentēm , nu to, kuru nav pa savam prātam pārveidojusi Disney studija.....
Ar nārām ir tā pat kā ar citām mistiskām būtnēm, ir tautas, kurām pašām par sevi tautu mitoloģijā ir nāras vai kā kurā valodā vien nāras nesauc. Nāru stāsti vairāk ir saistīti ar tautām, kuru kultūra ir attīstījusies pie ūdeņiem. Mīti ir labs piemērs, kā cilvēks iepazīst sevi caur savu senču folkloru, lai gan mūsdienās, nereti, pašu pasakas un mīti tiek atstāti aizkrāsnī, lai priekšroku dotu grieķu pasakām(mītiem). Neskatoties uz to, ka tautu mitaloģija var būt visai līdzīga, pastāv zināmas attšķirības stāstos par nārām, laumiņām un spīganām. Lai gan tas ir vien mans necilais viedoklis, uzskatu, ka šāda veida pasakas(mīti) palīdz pārdzīvot pusaudžu gadus un ļauj vēl nenobriedušiem indivīdiem nekrist attiecībās pirms viņi ir pārliecināti par sevi un spēj pienācīgi novērtēt otra nozīmi, kā tuvākā pieņemšanu uz dzīvi.