Klāt otrā daļa ar tulkotiem stāstiem no sērijas "Nokaunies!". Šokējošāka, apkaunojošāka?- vērtējiet paši. Katram ir gadījies piedzīvot kādu apkaunojošu brīdi un tas ir tikai saprotams, bet rakstā daži patiesi apkaunojoši brīzī no cilvēku dzīvēm.
Nokaunies! #224
746
9
Tas notika pirms 2 gadiem. Vecmammai bija pienācis laiks doties uz Čikāgu pie sava acu ārsta, lai izplānotu nākošu acu operāciju. Mans vectēvs tajā laikā bija sasirdzis un viņu uz 3 dienām atstāja pie mums. Otrās dienas rītā mani vecāki, kā jau parasti devās uz darbu, atstādami mani vienu ar vectēvu. Jāpiebilst, ka mans vectēvs pēc dabas bija diezgan īgns vīrs. Viņš palūdza man ieslēgt kādu filmu un es paķēru pirmo disku, kurš man bija pa rokai un ieslēdzu to. Šķita, ka biju ieslēdzis kārtējo trulo komēdiju un neko ļaunu nedomādams es aizgāju uz garāžu. Pēc kādas pusstundas es atgriezos pie vectēva, lai pārbaudītu, vai viņam ko nevajag, bet ieejot istabā es biju šokēts- šķietamā komēdija, kuru es biju ieslēdzis vectēvam izrādījās smagais aziātu porno gabals. Es steigšus pieskrēju pie DVD atskaņotāja un to centos izslēgt, bet vectēvs uzkliedza: „Ej malā puis, tu aizsedz skatu!”. Tas mani pārsteidza un es nespēju saprast, par ko man vajadzētu kaunēties vairāk: par porno, kuru biju ierakstījis diskā, vai savu īgno perverso vectēvu. Dīvaini, bet neilgi pēc šī atgadījuma vecmāte tēvam sūkstījās par to, ka vectēvs pieprasot, lai tiktu nopirkts DVD.
Ak, jau tās nedēļas sākums izvērtās kā liels, ļauns murgs. Sākumā mēs ar draudzeni devāmies pie viņas vecākiem un es pamatīgi sastrīdējos ar viņas tēvu. Dienu vēlāk es sapratu, ka esmu saķēris vēdera vīrusu, kurš izpaudās ar spontām vemšanas un caurejas lēkmēm. Lai arī kā nebūtu ar veselību, izdomājām doties pie ezera ieturēt pikniku un mazliet atpūsties. Sākumā mierīgi pasēdējām, tad izdomājām nopeldēties. Es izdomāju, ka ieskriešos un ielekšu ūdenī no laipa, bet viss negāja tik gludi kā es būtu iecerējis. Pusaudžu bariņš, kurš pirms tam bija peldējies, bija saslapinājuši laipu un es skrienot paslīdēju un smagi nokritu, tādejādi salauzdams plaukstas locītavu. Ātri sakravājām mantas un devāmies uz mājām, bet sāpes locītavā auga un draudzene ieteica doties pie ārsta. Es piekritu un viņa mani aizveda uz tuvāko medpunktu. Ārsts apskatīja roku, uzņēma rentgenu un pateica, ka manai rokai jāliek ģipsis. Nebīju priecīgs dzirdēt šo vēsti, bet neko darīt, jāiet vien bija uz pārsienamu telpu, lai tiktu pie ģipša. Jau mašīnā braucot mans vēders bija sācis uzvesties dīvaini un rūca kā aizsērējusi kanalizācija. Aizgāju pie māsiņas un viņa sāka sagatavot man ģipsi. Šķita, ka jaunā māsiņa ir lietojusi kādas dīvainas smaržās, kas man uzdzina kairinājumu degunā un man gribējās šķaudīt. Pie reizes, šķaudot es vēlējos atbrīvoties no liekajām gāzēm un izdomāju šķaudot papirst. Pabrīdināju māsiņu, ka šķaudīšu un šķaudīju no visas sirds, pie reizes mēģinot klusi papirst. Ideja jau bija laba, bet pirdiena vietā bija kas daudz biedējošāks. Māsiņa uzvaicāja, vai man viss esot kārtībā, bet man šķiet, ka viņa saprata, ka esmu pietaisījis bikses. Es nespēju viņai paskatīties acīs, kamēr viņā pabeidza siet manu ģipsi. Es biju nosarcis un pēc ģipša uzlikšanas es kā lode izšāvos no pārsienamās telpas, pat nepateicies par pārsiešanu, bet man liekas, ka arī māsiņa nevēlējās mani ilgāk paturēt kabinetā, jo smaka tikai auga. Izskrējis laukā no medpunkta par notikušo pavēstīju draudzenei, bet viņa tikai pasmējās un lika man zem pakaļas palikt iepirkumu maisiņu, lai es nesasmērēju auto sēdekļus. Tā bija viena traka, traka nedēļa.
Jau kopš bērnības man ir slikta redze un man nākas nēsāt brilles. Biju nolēmis doties pie onkuļa, lai kādu nedēļu atpūstos un relaksētos no ikdienas rutīnas. Mans onkulis bija diezgan turīgs vīrs un viņam piederēja neliels skaistumkopšanas salonu tīkls. Nolēmu doties ar lidmašīnu, tikai bija viena problēma- onkulis pats nevarēs mani sagaidīt, bet to izdarīs viņa sieva. Onkuļa sievu biju redzējis vien dažas reizes un tās pašas bija pirms vairākiem gadiem. Sarunājām, ka viņa mani gaidīs uzreiz pēc kontroles. Lidojums noritēja veiksmīgi un jau pēc neilga laika mēs nosēdāmies. Izkāpu un rūpīgi sāku meklēt onkuļa sievu, līdz ieraudzīju pretī skrienošu sievieti un es atbildēdams, skrēju viņu apkamt. Likās dīvaini, kad viņa it kā centās no manis izvairīties, bet manas garās rokas satvēra viņu un es viņu noskūpstīju uz vaiga. Pretīmnākošu žestu vietā es saņēmu pliķi un viņa sāka mani lamāt. Uz mani izbrīnīti noskatījās apkārt esošie cilvēki Izrādās, ka tā nebija onkuļa sieva, bet gan kāda māsa, kas centās ātrāk nokļūt pie sava tikko atbraukušā brāļa. Es viņai atvainojos un izskaidroju šo neveiklo situāciju. Viņa izrādījās saprotoša un pat atvainojās par pliķi. Neilgi pēc tam pie manis piegāja īstā onkuļa sieva. Diezgan apkaunojošs mirklis, kuru kā jau tas agrāk ir noticis, radīja mana sliktā redze.
Ar klasi bijām devušies uz kino skatīties jaunāko Šreka daļu. Filma patika, viss likās lieliski, pat mūsu audzinātāja, kuru mēs zināmu apsvērumu dēļ bijā iesaukuši par dibenģīmi bija jautrā noskaņojumā un nebļāva uz mums. Filma beidzās, kā vienmēr ar labām beigām, bet mans vēders laikam nebija sajūsmā par steiku un pupiņām, kurus biju ēdis brokastīs un man steidzami savajadzējās uz tualeti. Es izšāvos kā bulta un devos tualetes meklējumos. Jāatzīst, ka manas saturēšanas spējas kļuva aizvien mazākas un ieraudzījis pirmo tualeti es steigšus ietraucos tajā. Atvēris durvis es steidzos pie pirmās kabīnes un jau tad man likās dīvaini, ka tualetē ir tikai sievietes, bet es apsēdos uz poda un no sirds izliku savas brokastis. Es jau sāku slaucīt pakaļu, kad piepeši durtiņas, kuras es aiz steigas biju aizmirsis aizslēgt atvērās un manā priekšā pavērās simpātiska brunete. Man likās, ka es aiz kauna ielīdīšu zemē, precīzāk podā, bet viņa visu vēl vairāk izdaiļoja skaļi sakot, ka vīriešiem nevajadzētu atrasties sieviešu tualetēs. Ejot ārā no tualetes es jutos kā ejot pa kauna aleju, jo visas sievietes uz mani ar izbrīnu lūkojās un savā starpā sačukstējās. Šī bija pēdējā reize, kad es apmeklēju Fedlstonas kinoteātri un pēdējā reize, kad es nepaskatoties emblēmas dzimumu ieskrienu tualetē. Arī tualetes durtiņas es vienmēr pārbaudu pirms sāku darīt savas darīšanas.
Es mācījos 9. klasē un tajā laikā mums skolā notika talantu šovs. Uz to sanāca gan vecāki, gan visi pārējie interesenti. Arī man bija paredzēts savs priekšnesums, kurā es ar vēl 3 klasesbiedriem skaitu dzejoļus. Talantu šovs jau bija gandrīz pusē, kad pienāca mūsu kārta. Mēs uzkāpām uz skatuves un sākām skaitīt sagatavotos dzejoļus. Jāpiebilst, ka uz skatuves bija neliels haoss- bungas, mikrofoni, statīvi. Mums tika atvēlēts tikai neliels placītis, kurā uzstāties. Pirmais klasesbiedrs norunāja savu dzejoli, tāpat arī otrais. Pienāca mana kārta un es sāku runāt, taču vēdergāžu mocītam tas bija diezgan grūts uzdevums, tomēr es izturēju. Norunāja arī pēdējais klasesbiedrs un bija pienākusi kārta mums visiem paklanīties, un mēs sadevušies rokās, to arī izdarījām, taču tajā brīdī, kad es noliecos man paspruka pirdiens. Pirdiens nebija no tiem skaļākajiem, taču tā kā mana pēcpuse bija tikai kādus 30 cm no mikrofona, kurš atradās pie basģitāras, to dzirdēja visa auditorija, kas momentāli sāka piepildīties ar lielu smieklu histēriju. Es tik ļoti nosarku, ka zibens ātrumā aizskrēju aiz skatuves. Tas bija viens no apkaunojošākajiem brīžiem manā mūžā, kuru tik drīz neļāva aizmirst talantu šovā izcīnītā trešā vieta, kas mūs piespieda vēlreiz iziet uz skatuves un paklanīties. Šoreiz es noliecu tikai galvu.
