Virspirms gribu teikt, ka neesmu fotogrāfs un pieredzes ar digitālo spoguļkameru nav (esmu students, nevaru atļauties). Tas bija viens no iemesliem, kāpec pievērsos šim eksperimentam. Pārējie iemesli drošvien ir nostaļģija un sajūta, ka digitāli uzņemtas fotogrāfijas ir pārāk "tīras" (varat saukt mani par dīvainu, ja gribat). Manuprāt, filmai ir autentiskuma piegarša, un tā man ļoti patīk. Tiem, kas nezin, analogs - kaut kas, kas nav digitāls. Respektīvi, filma, filmiņa, kā nu gribat saukt. Gados jaunākajiem spokiem - jūsu vecāki drošvien izmantoja šo pirms gadiem 15.
Tātad, pagājušajā jūlijā izlēmu izmēģināt laimi un pasūtīju no Ebay Canon T50 spoguļkameru, kas bija komplektā ar Canon FD 50mm F2 manuālo objektīvu. Tas viss plus piegāde izmaksāja 55 eiro. Canon T50 - fotogrāfu spēļmantiņa, tā teikt. Kāpēc? Šķiet, ka tā bija viena no pirmajām automātiskajām spoguļkamerām, un tā tika ražota no 1983. līdz 1989. gadam. Ar šo kameru fotogrāfam nācās domāt tikai par kompozīciju un manuālo fokusēšanu, jo tāda lieta, kā autofokuss bija pašos pirmsākumos. Šī kamera atbalsta Canon FD sērijas objektīvus (populāri 70-tajos un 80-tajos gados), kas ir tikai manuāli jebkurā gadījumā. Vairums fotogrāfiju, ko redzēsiet zemāk ir uzņemtas ar šo objektīvu.
Pēc gada ilgas pieredzes varu droši teikt, ka turpināšu analogo fotogrāfiju. Tā ir lieliska sajūta - nekad nezināt, kā būs izdevies, būt izvēlīgam kadru izvēlē, jo katrs kadrs maksā naudu. Dažreiz aiziet viena filma (36 kadru) mēnesī vai arī divas mēnesī, citreiz viena filma divos mēnešos. Katrā ziņā nebildēju daudz. Nākotnē iespējams pirkšu nopietnāku aparātu (Nikon F3 varbūt?).
Ja kādam jautājums par filmu, izmantoju Fuji Superia 200 (skaidrojums - šai filmai ir ISO 200).