esmu mācījies kursu pedagoģija, ir mazliet sapratne par studentiem.
Tas ir kruta, ja pasniedzēju kolektīvs spēj pieiet katram individuāli, jo nekad nebūs tā, ka visi vienādi saprot mateni, vienādi skricelē sacerējumus, utt. Ja kursā ir sportists, iespējams, ka viņš ir ar Jūs uz daudziem mācību priekšmetiem, tāpēc visam kursam un visiem pasniedzējiem ir kopā jāpalīdz viņam vismaz to minimumu izstāstīt, lai ir sekmīgs. Līdzīgi ir ar jefiņiem, nu nav jēgas viņus fizkultūrā izdzīt. Mums bija labs učuks, un mums mācību laikos bija vienalga par to, ka jefiņiem piemēroja meiteņu normas. Protams, ka no jefiņiem kā kompensāciju prasījām palīdzību citos priekšmetos, bet kopumā visi bijām draudzīgi, jefiņi mūs piesedza dažos priekšmetos, tādā veidā mēnesī no 3200 cilvēkstundām (4 pāri = 8 stundas x 20 studenti x 20 dienas kopā ir 3200 cilvēkstundas kursā) spējām nobastot 3000 un visi būt sekmīgi, jo jefiņi mūs godam piesedza.
Ja būtu visā valstī šāda attieksme, es domāju, ka izglītības līmenis būtu daudz augstāks. Es nerunāju par Rīgas 1.ģimnāziju (kurā pats mācījos un katru gadu vismaz 3 no klases izlidoja ārā un 3 nāca klāt), kurā točna ir kā iemests kaujas laukā ar mērķi iekšējās konkurences cīņā sagatavot labākos (bet es zinu, ka katru gadu no pēdējo klašu skolniekiem kāds zaudētājs iesēžas psihenē dēļ nervu sabrukuma), bet runāju par teķiem, koledžām, kurās kursi tomēr tiek komplektēti pēc spējām (vismaz agrāk bija jākārto iestājeksāmeni).
