Prātu spridzinoši zinātnes fenomeni, kas skar Tevi katru dienu, bet Tu par to pat nenojauti. Krāsas neeksistē, pieskarties lietām nevar, smadzenes mūs pamatīgi čakarē...
Neticami fakti par Tevi138
2466
12
Graudainais lāzera stars
Lāzerītis laikam kādreiz ir bijis teju katram. Pat, ja tev tāds nav bijis, tad tu noteikti esi ievērojis, ka tā radītais gaismas plankumiņš ir graudains - turklāt šie graudiņi it kā visu laiku ārdās kā tādā metālistu festivālā. Tajā visā slēpjas smalka fizika. Sienai vai jebkam citam, kam tu spīdini lāzerīti, piemīt mikroskopiski negludumi. Ideāli paralēlie lāzera gaismas stari atstarojas no šiem negludumiem zem dažādiem leņķiem. Daži atstarojas no bedrītēm, citi no kalniņiem. Dažkārt šie gaismas stari jeb viļņi pārklājas un izslēdz vai pastiprina viens otru - radot gaišus un tumšus pleķīšus. Tas nozīmē, ka lāzerīša stars atstarojas no sienas pilnībā un uz visām pusēm vienmērīgi - graudainumu rada gaismas viļņu interference, kas rodas, kad tie ceļo no sienas uz tavu aci.
Un tava acs arī spēlē nozīmīgu lomu. Pirmkārt, neatkarīgi no tā, cik sūdīga ir tava redze, gaismas pleķa graudiņus tu spēsi izšķirt tik un tā. Otrkārt, tos var izmantot, lai noteiktu, vai tu esi tuvredzīgs vai tālredzīgs. Veic ātru galvas kustību pa labi vai pa kreisi, kamēr skaties uz lāzera atstāto punktu. Tuvredzīgie cilvēki pamanīs, ka lāzera pleķītis viegli pavirzās uz pretējo pusi. Tālredzīgie cilvēki redzēs, ka tas kustas līdzi galvas pagriešanas virzienam. Cilvēki ar normālu redzi neredzēs nekādas izmaiņas.
Tu nevari pieskarties lietām
Tu droši vien šobrīd sēdi uz krēsla. Taču īstenība ir tāda, ka tu uz tā nesēdi. Tu uz tā peldi. Un attālums starp tavu ķermeni un krēslu ir mērāms ļooooooooooti mazos skaitļos. Redzi, tava pakaļa un krēsls ir veidots no atomiem. Savukārt atomi sastāv no kodola un elektroniem, kas riņķo ap to. Kad tavas pakaļas atomi pietuvojas krēsla atomiem, tie nesaplūst un nesaskaras, jo atomu ārējais elektronu apvalks ir negatīvi lādēts - tava pakaļa tiek atgrūsta no krēsla. Un tā tas ir visur. Tu patiesībā nekad nepieskaries lietām. Kad tu skūpsti savu meiteni vai čali, kad glaudi savu kaķi, kad sit ar dūri pa seju Sergejam - tu nenonāc kontaktā ar matēriju, kas viņus veido. Tu vienkārši sajūti atgrūšanās spēku, kas rodas starp taviem un viņu atomiem. Ja tu nonāktu tiešā kontaktā ar viņu matēriju, tad rastos ķīmiska reakcija. Vienīgā reize, kad tev šāds kontakts bija, ir embrija stāvoklī, kad tu vēl atradies mātes dzemdē. Būtībā sanāk, ka tava māte ir vienīgais cilvēks, ar kuru tev ir bijis patiešām īsts kontakts.
Mēs visi esam saistīti
Starp citu - jūs visi esat mana ģimene. Ikviens cilvēks uz šīs planētas ir radinieks viens otram - pat visattālākajā valstī dzīvojošajam cilvēkam. Cik tuvs? Ģenētiski ir pierādīts, ka vismaz 50. pakāpes radinieks. Un tas viss pateicoties incestam. Ļoti daudz incestam... Ja tev būtu pieejams pilnīgs tavs ģimenes koks un tās vēsture, tad virzoties tālāk pagātnē tu pamanītu, ka daudziem taviem radiem, kas ne vienmēr pat bija pazīstami, bija sekss savā starpā. Patiesībā tas pats notiek arī tagad. Ja tev ir attiecības ar savas valsts un nacionalitātes pārstāvi (tātad latvieti), tad ar iespējamību 1:5 jeb 20% varbūtību var apgalvot, ka jums ir kopīgs sencis mazāk nekā desmitajā paaudzē. Taču tālāk kļūst vēl trakāk. Pateicoties tam, ka cilvēki tagad spēj pārvietoties pa pasauli, kur un cik bieži vēlas, mūsu visu kopīgais sencis pa ģimenes koku virzas mums tuvāk un tuvāk. Ir aprēķināts, ka visu mūsdienās uz pasaules dzīvojošo cilvēku kopīgais sencis dzīvoja pirms 2000 - 4000 gadiem. Kādā pētījumā pat ir pierādīts, ka 300. gadā pirms mūsu ēras dzīvoja cilvēks, kurš bija... radinieks ikvienam no mums. Tas pats pētījums apgalvo, ka šis cilvēks visticamāk dzīvoja Taizemē.
Krāsas neeksistē
Lai gan spināti izskatās zaļi, citroni dzelteni, bet zemenes sarkanas, tomēr tā ir tikai ilūzija. Ilūzija, kas rodas tavās smadzenēs. Smadzenes apstrādā informāciju, kuru saņem no acu nerviem, kuros savukārt tiek pārvadīti impulsi no tīklenes, uz kuras krīt dažādu viļņu garumu elektromagnētiskais starojums, kurš savukārt atstarojas no objektiem ārpasaulē. Taču šiem objektiem nepiemīt krāsa kā tāda. Tie tikai atstaro noteiktus viļņu garumus. Kamēr gaismas viļņu garumus var mierīgi izmērīt, tikmēr krāsu pieredzi tavās smadzenēs izmērīt nav iespējams. Tad kā zināt, ka sarkans, kuru redzu es, ir tāds pats sarkans, kādu redzi tu? Nekā. Tas tikai pierāda, cik vientuļi mēs patiesībā esam savā iekšējā pieredzē. Filozofiskā teorija vārdā solipsisms pat apgalvo, ka mēs nespējam pieradīt neviena objekta vai parādības eksistenci. Mēs pat nespējam pierādīt, ka eksistē realitāte. Viss, par ko tu vari būt drošs – ka eksistē tava apziņa.
Taču gandrīz visi mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka krāsas tomēr redzam - lai gan nevaram pierādīt, ka vienas un tās pašas. Tieši tādēļ kāds cits fenomens parāda, cik viegli ir piemānīt smadzenes. Ja tu spētu šobrīd palielināt sava monitora ekrānu, tad tu redzētu, ka tas sastāv no maziem punktiņiem, kuri ir sarkanā, zilā un zaļā krāsā. Tu neieraudzīsi, piemēram, dzeltenu punktiņu.
Tad kā pie velna tavs monitors spēj atainot dzelteno krāsu? Paskaties uz attēlu. Izskatās dzeltens, vai ne? Bet tavs monitors neizstaro šo dzelteno krāsu. No tā neizplūst ne kripatiņas dzeltenās krāsas, kādu, piemēram, atstaro dzeltens citrons uz tava galda. Tu šo krāsu redzi, jo ir viegli samelot smadzenēm. Tavā tīklenē, kas uztver gaismu, atrodas trīs veida vālītes - vienas labi uztver zilo, otras sarkano, bet trešās zaļo krāsu. Dzelteno krāsu tu redzi, kad aktivizējas nedaudz zaļās un nedaudz sarkanās vālītes. Un viss, kas monitora ekrānam ir jāizdara - jāizstaro nedaudz sarkanās un nedaudz zaļās gaismas vienlaicīgi. Netici? Pieliec palielināmo stiklu pie ekrāna un pārliecinies pats. Atkārtoju vēlreiz - tavs monitors neizstaro dzelteno gaismu...necik...
Tu esi es un es esmu Tu
Vispār mēs esam interesanti radījumi. Taču, kas mēs patiesībā esam? Kas esi tu un kas esmu es? Ja kāds ļauns zinātnieks pa vienai aizvietotu tava organisma šūnas ar mana organisma šūnām, tad kurā brīdī es kļūtu par... tevi? Neiroķirurgi mūsdienās nereti veic operāciju, kuru sauc par hemisferektomiju - vienas smadzeņu puslodes izņemšana. Cilvēki pēc šīs operācijas turpina dzīvot un viņi paliek viņi paši, viņiem ir atmiņas par sevi un viņi domā ne sliktāk kā iepriekš. Tad kurā gan brīdī tu vairs neesi tu? Jautājumu ir daudz, bet atbilžu maz. Tomēr, lai visu sarežģītu vēl vairāk...
Vidēji piecu gadu laikā visi tava ķermeņa atomi nomainās. Tehniski - pirms pieciem gadiem tu sastāvēji no citiem atomiem – vai tas nozīmē, ka toreiz tu biji cits cilvēks... ? Atomu tavā ķermenī ir daudz. Patiesībā vienā tava organisma šūnā ir 100 reizes vairāk atomu nekā zvaigžņu mūsu Galaktikā. Un visā tavā ķermenī, ir vairāk atomu nekā zvaigžņu visumā. Ņemot vērā, ka šis skaitlis ir milzīgs, tas noved pie dažām visai dīvainām, bet statistiski patiesām... patiesībām. Piemēram, aptuveni miljards tevi veidojošo atomu kādreiz piederēja Šekspīram. Vēl miljards piederēja Bēthovenam. Miljards no atomiem, kas veido tevi šajā momentā piederēja... Budam. Patiesība ir tā, ka tad, kad pēc 1000 gadiem nākotnes cilvēku kosmosa kuģis piezemēsies uz citas zvaigžņu sistēmas planētas, uz tās kāju spers cilvēks, kurā ir miljards atomu no tevis.
Pazudušais laiks
Sakādiskās kustības ir kustības, kuras veic tavas acis, lai fiksētu skatienu no viena objekta uz citu. Šo kustību laikā attēls, kas veidojas acī, tiek pilnībā izpludināts - gluži tāpat kā ātri braucot ar mašīnu zeme gar sāniem izskatās izplūdusi. Smadzenēm no šī izplūdušā attēla nav nekādas jēgas, jo tas nesniedz nekādu priekšstatu par ārpasauli, tādēļ mūsu smadzenes "izslēdz" šo laika posmu no mūsu apziņas. Tā vietā smadzenes aizpilda šo laika posmu ar pēdējo attēlu, ko tās ir redzējušas. GIFs lieliski to ilustrē. Šis mūsu smadzeņu fenomens rada visai interesantu ilūziju...
...Apstādinātā Pulksteņa Ilūziju. Tu to noteikti esi pieredzējis. Visticamāk tas notika skolā, kad tu ik pa laikam uzmet acu skatienu pulkstenim cerībā, ka stunda tūliņ beigsies. Vai esi pamanījis, ka pulksteņa sekunžu rādītāja pirmā kustība šķiet ilgāka nekā turpmāko sekunžu kustība? Tu atkal novērs skatienu no pulksteņa, bet tad uzmet atkal tam acis. Un atkal - pirmā sekunde uz pulksteņa šķiet ir ilgāka nekā turpmākās. Tas notiek tādēļ, ka smadzenes aizvieto izplūdušo attēlu, kas rodas acu kustību laikā, ar pirmo, ko tās "ierauga" - pulksteni un tā sekunžu rādītāju (gluži kā GIFā). Šī pati ilūzija darbojas, kad tu skaties spogulī uz savām acīm. Vispirms paskaties uz kreiso aci. Tad uz labo. Spogulī tu neredzēsi kā tavas acis kustas šajā brīdī. Taču, ja tu novērosi savu draugu darām to pašu, tad tu redzēsi viņa acu kustības.
Ar to visu saistās vēl viens prātu spridzinošs fenomens. Ņemot vērā, ka smadzenes izvēlas "neredzēt" starplaikos, kad kustas tavas acis, dienas laikā tu kopumā kļūsti akls uz aptuveni 40 minūtēm. Sasniedzot 35 gadu vecumu, tu būsi zaudējis veselu gadu savas dzīves, "pateicoties" šai savu smadzeņu īpašībai.
Tu izstaro redzamo gaismu
Starp citu - tu spīdi. Tu spīdi kā tāds jāņtārpiņš, tikai gaisma, kuru tu izstaro, ir 1000 reižu vājāka par to, kuru cilvēka acs spēj saskatīt. Es šoreiz nerunāju par infrasarkano starojumu, kuru mēs visi izdalām siltuma veidā un kuru var reģistrēt ar speciālām kamerām. Es runāju par reālu gaismu, kuru būtu iespējams saskatīt, ja vien tā būtu spēcīgāka. Šī gaisma tavā ķermenī veidojas ķīmisko reakciju laikā, kad tajās iesaistās brīvie radikāļi un rezultātā izdalās fotoni. Lai uzzinātu vairāk par šo gaismu, japāņu pētnieki nosēdināja 20 kailus vīriešus tumšā telpā speciālas kameras priekšā, kas reģistrē ikvienu šo vīriešu izstaroto gaismas daļiņu jeb fotonu. Atklājās, ka visspēcīgāk mēs spīdam ap 16:00, bet visvājāk 22:00. Turklāt visspožākā ir mūsu seja. Tas nozīmē, ka mēs gaismu izstarojam pēc noteikta cikla, kuram noteikti ir kāda saistība ar pārējiem organisma cikliem.
Taču padomāsim drusku tālāk. No tavas sejas nemitīgi izlido fotoni. Kur gan tie paliek? Šobrīd tie pavisam noteikti triecas iekšā datora monitorā. Taču, kad tu būsi ārā, pacel galvu pret debesīm un atceries par šo rakstu. Atceries, ka tajā brīdī no tevis izlido fotoni, kuri veidojās tavā ķermenī... kuri ir daļa no tevis. Tie izlido no tevis un traucas pretī kosmosam. Daži no tiem tiks absorbēti atmosfērā, bet daži izlidos atklātā visumā, kur trauksies ar gaismas ātrumu pretī nezināmajam. Var gadīties, ka tie lidos miljardiem gadu. Vēl ilgi pēc tam, kad tu būsi jau miris, kaut kur visumā lidos fotons, kas kādreiz radās tavā organismā. Vai nav pārsteidzoši...
Paldies, ka izlasīji šo rakstu. Es ceru, ka tu sajuties episki vismaz kādā brīdī. 
P.s. Nobeigumā vēlējos pievienot video ar Mother of All Facts.
